![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
Bet kaut kā tādās dienās kā šī, gribas izstiept galvu uz priekšu, ieskatīties acīs kārtējā čīkstētājā un pateikt, ka man jau zb tās jūsu problēmas.
Darbs beidzas, bet problēmstāstu sūkļa lomā mani turpina nostādīt vēl joprojām, bet ieradums saglabāt pilnīgu mieru, neļauj histēriski sist rokas gar sāniem un pieteikt streiku dzirdīgo ausu darbam. Arī man šodien gribas izpsihoties, izkliegt, kā man viss riebjas, bet audzināšana to pieļauj darīt vienatnē, aizcērtot durvis pēc sevis (it kā tas būtu pie kaut kā vainīgas) saklapēt spilvenu, izmētāt pa kaktiem visu, kas pa rokai un atslābt, lai pēc tam atkal vēsā mierā klausītos kaku, pie sevis griežot zobus, izbolot ačteles un saldā balsī izteiktu kādu neko neizsakošu frāzi.