Viena lieta gan paliek nemainīga-tie baltie peļu mēsli aiz loga. Laiks skrien, bet skats aiz loga nemainās vispār. Depresīvi.
Rīts, pamošanās pirms modinātāja, kaut kāds gājiens, mājas, saruna ar draudzeni, gulēt. Rīts, gulta jau tukša, kaut kas pa vidu un atkal-vakara pīppauze, klačiņa ar drušku un gulēt...atkal un atkal. Tā pat nav rutīna, šis laika lidojums nav pat manāms, kur nu vēl apnicīgs.
Ja nebūtu katru dienu acu priekšā totāls frīks, kurš regulāri pastrādā ko grandiozi jocīgi, dzīvot vispār būtu garlaicīgi. Ak jā, atceros pa vidam tikai,ka regulāri esmu nikna kā fūrija par kaut ko