![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
Citreiz gribas pasmaidīt, bet tad paliek kaut kā žēl, galu galā caur "cikeskruta" spiežas ārā "cikļotiestādavēlos būt". Būs jāsarunā randiņš dzīvajā, tā teikt bez iespējas katru teikumu sagremot desmit reizes pirms to skaisti pasniegt publikai.
Bet ne par to ir šis stāsts. Gribējās paņaudēt, ka šodiena nepavisam nav foršāka par vakardienu. Parasti man pelēks un apmācies laiks liekas dikti romantisks un tāds kā mieru nesošs, bet šodien tas mani nomāc līdz ar laminātu. Jā, arī tā paranoja. Gribas ierauties stūrītī un klusi savā nodabā čubināties. Riebjas šī nopērta kucēna sajūta bez iemesla. Šķiet, ka tūlīt atvērsies durvis un ieradīsies lielais saimnieks, kurš ar avīzi sados pa spalvaino mizu. Bet es vienmēr esmu sevī sajutusi klaidoņa kranča dabu. It kā jau draudzības un sirsnības iemiesojums, bet pēc noteikta laika gribas doties tālāk, tā teikt meklēt citu,kas paglaudīs un paspēlēsies. Kaķa līdzību nesaskatu-tie man asociējas ar radībām, kurus vada instinkti ne saprāta pazīmes, ko daudzi mīl tulkot kā apskaužamu patstāvību. Ta debīli viņi ir, sit mani nost, bet neko apbrīnojamu tur nesaskatu. Bet klaidoņa krancis, tur ir dvēsele un daudz atklātības.