You are viewing 20 entries, 220 into the past 24. Septembris 200913:57: vāvuļošana
Ciest nevaru tā manis nodēvētos "svētkus" Nepietiek, ka temperatūra uzkapusi mazliet augstāk nekā vajadzētu, tad vēl papaildus neciešamās iesnas un balss kā pīpmanei ar 60 gadu stāžu, pīpējot vismaz divas pakas dienā. Vardu sakot, sajūtu gamma neizturama. Ak jā un vēl pārspilētais emocionālisms kā jau "svētkos". Varētu apraudāt visus un par visiem bez iemesla. Cerams, ka vienā no 101 seriāliem vēl neparādīs kādu sirdi plosošo ainu, kas liks man brēkt kā pērtam zīdainim. Varētu nodoties gatavošanai, nodot kaut ko pa mājas gaumei. Idejas jau ir, bet jātiek tikai līdz veikalam,kas šajā draņķīgajā pašsajūta varētu būt diezgan apgrūtinoši, jo ellīgi lauž kaulus un tad vēl tie karstuma viļņi, kuru dēļ varētu izmesties vasaras kleitā un pastāvēt atvēsinošajā vējā. Jā, zinu, tas varētu būt ārkārtīgi gudri no manas puses, tāpēc nācās vien uzvilkt džemperi un sajusties kā sautējamā katlā ar vāciņu. Cilveki mīļie, nu kāpēc tagad pa Tv rāda ko TĀĀĀDU... sirds plīst un lūst. Mani pašu pat auzkustina mans vakardienas secinājums, ka pavisam mierīgi spētu ziedot kādam nieri. Nezinu, kur man tadas domas, bet ta padomājot, tad varētu. eh... uz to man jaiedzer vēl viena tēja ar citronu.
17. Septembris 200916:59: pie dirsas
Kaitina tas, ka nekas nekaitina. Nu kā gan es, piekasīgais, kašķīgais un mūžīgi neapmierinātais radījums spēj paciest tik daudz un it kā apnicīgas lietas? Es, kam vajag vismaz 40 kvadrātmetrus ap sevi brīvas telpas. A man kaut kā pajāt... Gaidu vienīgi tikšanos ar bērnības drušku, ar kuru tik daudz ciests un mīlēts, darīts un neizdarīts līdz brīdim, kad viena sakasīšanās to pārtrauc uz diviem (!) gadiem. Sarakstē redzams tik viens-runat būs daudz ko un tas viss...tukša muldēšana. Galvenais, ka apkārt neklīst bez manas pārraudzības cilvēks, kurš mani tik labi pazīst. Es pat teiktu, ka vislabāk. Šobrīd tas visvairāk pietrūkst, tuva cilvēka, kurš zin bez jautājumiem, kurš saprot bez pārpratumiem un vispār kuram vairāk, vai mazāk viss ir pie dirsas, turklāt savu unikalitāti varu saglabāt papildus apziņai, ka tas cilvēks mani tomēr redz, ne bārsta apgalvojumus, sākot ar- man, es mans, mani. Tobrīd gribas novilkt tikai garu "jaaaa.." un nelikties ne zinis. Lai jau paliek tikai tavs un tu. Es? nee nee.. ko tur daudz, lai jau paliek. CŪKA! Bet es vienalga turpinu rāmi sedēt, dzert savu otro vīna glāzi (puspudeles apmērā) un izjust dziļo emocionalo notrulinājumu, kurš nespēj izjust pat tik elementāru izjūtu gammu kā aizvainojums un dusmas... Kur aplisk trauku plēšana? ak dies, kā tas izlādē, kad no rokas vēziena kaut kas sašķīst sīkos gabalos. Tāda klusa eiforija un labsajūts. Es pat teiktu svētlaime, ja vien tas nav bijis balto mālu kaķitis, jo nevajadzīgu lietu trūkums pa rokai, ko izlidināt pret grīdu, dara tramīgu, jo visas pārējās lietas varētu agrāk vai velak noderēt. Turpinu sēdēt un uzvilkties par to, kas nekas neuzvelk.
25. Augusts 200921:11: ...
skaidrs ir tas, ka uz jautājumu "kā iet un kas jauns" var atbildēt tikai brīdi to mazliet apdomājot. Lai arī pirmajā brīdī gribējās atbildēt, ka nekā jauna nav un dzīvot var, kam pati tobrīd pavisam noteikti noticētu, tad pēc brīža slūžas atveras un vārdu birums aizpilda balto ekrānu. Nu pavisam noteikti varu atbildēt arī daudz lakoniskāk nekā to nācās dzirdēt/izlasīt draudzenei. Man iet smieklīgi. Līdz asarām smieklīgi, lai arī mazliet sūdīgi. To varētu nosaukt par sūdu ārkārtīgi skaistā, orģinālā un komiskā iepakojumā. Starp vilkiem dzīvojot, pats par vilku paliec, vienīgi šoreiz līdz vilkiem vēl tals ceļs ejams. Grūti atrast dzīvnieku valstī atbilstošāko radījumu, bet vilks tas pavisam noteikti nav. Pat ne rejošs klēpju sunītis. Zosis būtu par skaļi teikts, tāpēc vispareizāk būtu-čukstus izrunāta zoss ar spalgu sivēna kviecienu, kam no krūma uzglūn pusaugu hiēna ar iedzimto riebeklību, bet vecās hiēnas pieredzes trūkumu, tās saprātīgai izmantošanai. Par spīti visam, man tomēr iet labi, jo man ir tā laime neskaust nevienu. Es nebarojos no citu neveiksmēm, nerīkoju katru dienu bēres pelēkajai mušai un nealkstu miega stimulantus.
21. Augusts 200922:24:
dažkārt ir tā, ka ir vienalga, dažreiz satrauc katra vēja aizpūstā lapa, bet šodien man vienkārši ir žēl puse pasaules. Žēl ne tikai tie, kuriem neveicas, bet arī tie, kuri apzināti/neapzināti veicina citu un beigās arī savu neveiksmi. Tāpat žēl tie, kuri izgāžot negācijas pār citu galvām ne tikai izlādēs, bet ne tik ļoti tie, kuri uzlādējas. žēl vājo un žēl stipro. Tik ļoti, kad gribas ierauties stūrītī un paslēpties. Tik ļoti žēl, ka cilvēks pēc savas būtības tomēr ir dzimis egoists un ikviens reiz kādam ir nodarījis pāri. isvairāk žēl, kas darījis to apzināti un citādi nav mācējis. ai... laikam anestēzija smadzenēs atstājusi pēdas. Bet viens ir skaids-MAKO IZSKATĀS PĒC POTĒTAS ŽURKAS, KAS IR LĪDZ VĒDERSĀPĒM SMIEKLĪGI! :D bet nu... arī viņa man žēl, šķiet, ka no visiem visvairāk
13. Augusts 200918:44:
serīgs noskanojums šovakar. Lai arī nosolījos sev pie datora nesēsties, tas tomēr izrādais vienīgais glābiņš nekurienē un ļauj izlikties ārkārtīgi aizņemtai, lai nebūtu jaklausās stāstos no veciem laikiem vai jaatbild uz jautājumiem. Neticams klusums mājās, ieslēdzos verandā uz brīdi uzskatot, ka miers un klusums garantēts ( jo neko citu pozitīvu no šī vakara neizvilkšu), tad nepaiet ne 5 min, kad nākas aizvērt pornosaitus, spēlītes uc muļķības, kā vietā ik pēc pāris minūtem jānovelk noguris "aaha". Tagad verandā mitinās jau bars. ha.. Bet ne tas bija iemesls, kāpēc gribas noslēgties tumšā stūrītī un pasērot. Šodien tāda mistiska sajūta, kad liekas-visi melo, tēlo un cenšas ja ne tiešām samelot, tad vismaz noklusēt, notušēt. ai... bezjēgā te nīkt. Kamēr neieslēgšos istabā pie tv un idiotiskām pārraidēm, miera šovakar nebūs. zb..
11. Augusts 200917:58:
beidzot atradās pazudusī dienasgrāmata, bet neceļas pirksti, lai to izmantotu, par lādiņa novadīšanas bedri. Tajā virmo kaut kas pārāk jauks un trausls, kur vienkārsi nepiestāvētu prasta idiotisma atstātās sekas. Kā piemēram tas, ka kārtējo reizi nākas apbrīnot NEprasmi normāli izteikt savas domas,tā, lai otrā galā kāds saprastu tikpat tieši un nepārprotami kā cerējis pats vārsmu autors. Rezultats pat nav pārsteidzošs, jo idiots vienmēr būs tas, kurš nav apdāvinats ar domu lasīšanu un idejas minēšanu. Atceroties kā elementāru lietu pratīs izstāstīt programmētājs, kurs pēc tam nespēj saprast, cik cilvēce ir debīla,bet nekad neaizdomāsies tiktāl, ka varbūt vaina nav cilvēciskā idiotismā, bet nespējā vienkāršo tikpat vienkārši pateikt. Tas nu tā, sīkumi. Tagad svārstos starp par un pret. Pret-ķepiņu pacelšana un publiska paziņošana, ka tiešām esmu debīla; Par-pierādīšu pretējo, bet vienalga noturēšu jauniegūto statusu, tomēr sev pierādījusi pretējo, kas atsver visu dzirdēto huiņu un vismaz savās acīs saglabātu kaut kādu pašcieņu. a varbūt vienkārsi pasmieties. Trešais būtu saudzīgaks maniem nerviem, kuri jau sper ar kājām pa smadzenēm, lai taču beidzot pārstāju savus piekapšanās mēginājumus, liekot noprast, ka man tik tiešām ir pie vienas vietas. Bet vienu gan neciešu, nē, ienīstu. Lai kas arī nenotiktu un kas arī netiktu pateikts, tas pavisam noteikti ir jādzird ne tikai blakus sēdošajiem, bet arī pārējam pagastam. Tā teikt, ja brauc kādam virsū, tad vismaz, ja paša sacītais nav ne sūda vērts, tad vismaz var izmantot publisko pazemošanu, jo redz, kā, es tikko tam, tur sūdam pateicu! vo! klausās tauta! parasti to mēdz dēvēt par publisko netīrās veļas mazgāšanu, bet dažkārt tās pārvēršas izmisīgos pūliņos rast atbalsta grupu vai vismaz savus čiepstus padarīt līdzīgu vārnas cienīgam ķercienam. Šai vidē par nožēlu jāsaka nenostrādā prāta apsvērumi un idiota noteikšana pēc katra paša analītiskās domāšanas, kā rezultātā pati vārna vien muļķa lomā paliktu. Nē, ne tuvu! Ja ķerc, tad jāķērc līdzi, tur nav divu domu. Barā drosme lielāka. Būtu runcis, apčurātu tuvāko stūri, pakratītu asti un tikpat mierīgi dotos tālāk. Suņi rej, bet karavāna dotas tālāk.
4. Augusts 200915:27: .
tik ļoti gribas parakstīt, ka pirksti niez. Domāju, ka klačošanās pa teleonu līdzēs, bet laikam tas nesniedza vēlamo efektu. Dienagsramatu vēljoprojam atrast nevaru. Ja atmiņa neviļ, mainīju tā faila nosaukumu un protams tagad to neatceros. Pārbaudīt visus pēc kārtas? NU paldies. Tik ļoti slepenu info jau negribas piefiksēt, lai dvēseles plosīta tagad pārbaudītu visus iespējamos worda failus. šodien uz sekundes simtdaļu mazliet uzrāva zvērīgas dusmas, kuras ātri noplaka un pārvērtas pilnīgā mierā un pat eiforijā. Tā teikt- ko nu uz muļķiem dusmosies un meklēsi skaidrošanos, labāk vienkārši paķert to komisko no visa un vienkārši pasmieties, rezultātā ne tikai nebojājot nervus, bet pat uzlabojot noskaņojumu. Dažkārt jau gribas uzdot sev jautajumu, kā spēju sadzīvot ar tik lētticīgiem un naiviem cilvēciņiem, kurus ap pirkstu spētu aptīt jebkurš, kuram nav slinkums. Bet laikam pie visa pierod, ari pie tā, kad no malas janoraugās, kā burtiski kāds kādam uz galvas lien, turklāt ietiepīgi atsakās skaļi atzīt-labāk pa kaktiem pažēlojas, nospļaujas un dzīvo talāk. Bet nu-ne mana dzīve, ne mana problēma, galvenais, ka uz pašas nerviem kāds neievīsta savu ligzdiņu. Ja vien kāds apjegtu, cik patiesībā man viss šķiet smieklīgi un bezjēdzīgi, domājams, ar mani neviens nerunātu-neies jau palikt par muļķi, tāpēc jēra actiņam turpinu darboties un pie sevis paķiķināt kā mazs bērns, kuram, jā, tiesi tā, nekā cita nav ko darīt, jo kārtejo reizi vajadzīgo ekrāna laukumu man izdaiļo uzraksts-atvainojamies, bet sobrīd sistēma radušās problēmas, līdzko atrisināsim, dosiem ziņu. Ha! Jāiet vien būs uzpīpēt ar cerību, ka atnakot, ziņa būs dota un varēšu iegrimt tādā kā transā, domajot tikai par nedēļas normas izpildi. a līdz tam turu sevī velmi kādam ierosināt apmeklēt nervu dakterīti, ja negrib atzīt sava vājuma draņķīgo tēlošanu.Jo ir tikai divi varianti-sūdīgs teātris vai steidzama ārsta palīdzība. (kaut dažkārt liekas, ka otrais variants noderētu ari pirmajā gadījumā)
2. Augusts 200915:08: ?
datorā bardaks un mazliet sāku raizēties, vai tikai nebūšu aizsūtījusi nebūtībā savu domu ateju,kurā tik bieži labprāt nokārtojos, kad uz sirds uzsēdies kāds emocionāls galaprodukts, kuru tā vien gribas kā izlikt uz āru. Te arī aizmirsu, ar kādu vārdu mēdzu nākt un drukāt, klusiņām un nevienam nezinot,tā kā nāksies vien palikt tepat. Stulbi. Šodien bija laikam tā īpašā diena, kad palasījos cilvēku dienasgrāmatas un jutos mazliet vīlusies. Sagrozītas patiesības, nereāli notikumi, dvēseles ciešanas, stulbi pasniegta ironija un bariņš atbalstītāju, kuri uz to visu uzķeras. Tāpēc laikam arī tik ļoti pārdzīvoju, ka mapīšu un failu labirintos, pazudusi dienasgrāmata ar atslēdziņu, jo nav īsti man skaidrs,ar kādu nolūku kratīt sirdi, piedomāt, kā publikas ausīm varētu labāk izklausīties un tad tik dot vaļā, paturot sev sajūtu, ka esi savu sāpi padalījis ar citiem. Sviests. Piebeidzu lasīt kkādu žurnālu, kura nosaukumu neatceros, bet tēma viena-t.s. kaktu tantes u.c. apdāvinātie, kuri laikam skaitās kaut kādā ziņā pārāki par vairumu degunu urbinātāju, kas blenžot vienā punktā sarubinājis tādu atziņu, ka ir pilnīgā dirsā,lai neteiktu vairāk, bet līdz problēmas risinājumam vēl tāls ceļš-otra nāss, kāds neidzerts alus un vispār daudz un dažādu neatliekamu sadzīvisku sīkumu. Neiedziļinoties un neiztirzājot kaktu tantu noderību,jēgu un vispār to it kā varēšanām, kaut kādi secinājumi jau rodas. Lai nu izpaliek izplatītie spriedelējumi, bet vienā lietā gan nāksies piekrist-pats savas laimes/nelaimes kalējs. Tāpēc arī aizdomājos par lielību un savas pāva astes demonstrēšanu kaut tepat. Vai tiešām tas sniedz kādu garīgu vai emocionālu apmierinājumu, kad katrs sētas runcis dažu labu pazīst daudz labāk par viņu pašu? Vai nepietiek ar to, ka sevi ver vaļā kā atvērtu grāmatu,ļaujot piespļaut no vāka līdz vākam, kad vēl papildus jāmālē spilgtakos toņos, jo tā iespejāms noturēt vēl lielāku ziņkāri? Idiotisms. Un tad jāsēž,jaklibina sava sāpe, liekot kādam apmierinātībā berzēt rokas, jo paldies Dievam, vēl kādam ir tikpat sūdīgi, tāpēc laipnu smaidot vēl aicināt savā atbalsta grupā, kur sākas mērīšanās ar savu bēdu stāstiem. Nu štrunts par tām babiņām, bet kaut vai te salasītais dazkārt uzdzen neizpratni.Turklāt spilgti izpaužas tas, ka vīrieši tomēr ir lielāki baumotāji, klačotāji un intriganti, turklāt piešujot sev papildus panākumus. ha! jāturpina meklēt sirsniņas ateja.
11. Jūnijs 200921:55:
baisi paliek šādos brīžos, kad atkal un atkal nākas sastapties ar tā saucamajiem notikumiem, kas izskan kā atbilde uz laiku atpakaļ uzdotajiem jautājumiem. Baisi paliek izjust to sajūtu, kad liekas, kad kāds ar kāju burtiski stumj kādā jau iepriekš izdomātā virzienā, bet līdzko gribas doties pašam, tad saņemt spērienu. Paliek bail pat uzdot jautājumus, jo atbildes parasti saņemu visai dīvainā veidā-caur notikumiem un pavērsieniem, kas liek izdarīt tikpat baisus secinājumus, kā pamatu kārtējo reizi ņemot domu-izstiepies vai saraujies, bet vienalga kādam par to būs viedoklis. ieurbjos raibu raibajā ekrānā, lai darot savu tagadējo darbu, liktu noplakt tiem domu galaproduktiem, bet īpaši tas nepalīdz. Un vienmēr atradīsies kāds, kuram tas viss šķitīs ne vairāk vērts par to neizēsto kaķa bļodiņu stūrī vai izsmēķēto cigareti pelnu traukā, jo pie pieres nav redzama A4 formāta pieredze, uz kuru alstoties var izsecināt, cik vērts vai nevērts ir tas nelaimīgais domu galaprodukts un visbeidzot, vai tajā maz ir verts ieklausīties. Labi tomēr, ka atrodas kāds, kas dzird un pamāca, ieklausās un papildina, nebāžot lepni acīs savu lielo argumentu gandrīz kā CV izskatā, ap kuru riņķo visa cilvēce. Citi laiki, citi notikumi un tikpat atsķirīgas atziņas citā plaknē, bez kuras tomēr nu nekā. Visam ir jābūt līdzsvarā, visam nepieciešams savs pamats, bet kur ir manējais? Sūdi sākas tajā, ka man ir tik pārpildīts abstraktais un emocionālais CV, ka vemt gribas un visiem spēkiem cenšos iespraukties arī tajā otrajā lauciņā. Bet tad pēkšņi kāds nāk ar lielo marķieri un velk sarkanu svītru pāri jau esošajam, kad gribas atkal ;kerties klāt pie pirmā pilnveidošanas, lai beidzos iestājas miers vismaz vienā lauciņā, pirms ķerties klāt nākošajam, jo smejies vai raudi, bet sen jau pierādījies, ka bez manējā, cilvēks turpmākajā attīstībā ir pielīdiznāms vienkārši baltai apdrukātai lapai, kuru var papildināt un visbeidzot salocīt, lai aizsūtītu nah prom no acīm. Tagadējā doma-a kur vispār ir problēma? hmm, vispār jau labs jautājums, uz kuru gan gribētos rast atbildi pašai nevis lielām acīm saņemt to kaut no paša visuma, lai šokā vienkarši apsēstos. Laikam man ir problēma mans emocionālais dosjē, kurš tiek nepārtraukti pielabots,vai gaida vērtējumu. Bez tā-pietrūkst drosmes un vispār spēka, lai sāktu kaut ko jaunu. Peros te tā viena pa savām domu samazgām un katra 101 argumentētā atziņa tiek piebradāta ar pirmo skaidrojumu, jo vārds netiek domts nevienam, kam uz pieres nav tā nožēlojamā redzamā A4 lapa. Tātad viss apstājas pie pases datiem papīriem..
6. Jūnijs 200902:44: grrr
sēžu draugos. Jau otro reizi saņemu vēstuli ar jautājumu-tu ko? kāpēc internetā?Ir taču piektdiena! aha... visu dienu skatiens vērsts datora ekrānā līdz acis saucas, jo biju saplānojusi šodien padarīt pēc iespējas vairāk un gaidu vakaru, lai beidzot ekrānu, veļas mazgāšanu un trauku mazgāšanu nomainītu ar jebkādu izklaidi vai vismaz atpūtu citā vidē. Pienāk vakars un īsumā saņemu mājienu no paša visuma-aizrijies ar savu trauku lupatu, turpini vien sēdēt pie datora. Te nu bija..gaidi un dari visu,lai gaidāmais tiktu sagaidīts ar gandarījumu, bet pretī saņem-neko. Iešu nu atkal sabāzt veļu veļasmašīnā.
1. Jūnijs 200922:34:
Bābas sagājušas sviestā. Tas ir vienīgais, ko varu pateikt. Šodien starp skrējienu centrs-klusais centrs-ctrs-ziepniekkalns, centrs, centrs un centrs un ak jā, vēl iepazīšanās bankā ar visai atraktīvu vīrieti, pie reizes nācās veltīt pusstundu kafijas pauzē ar kādu laiku neredzētu draudzeni (ja vēl vispār vēlos šaja kategorijā ierakstīt šīs personas vārdu) uz jautājumu, kā tad iet, klausos stāstu, kas šakumā mazliet līdzinās nelaimīgai pasakai ar laimīgajām beigām. Meitene darbojas, darbā viss beidzot labi, pēc pāris gadu vientulības beidzot var ieķerties savam ilggadējam čabulītim rokās, kurš šos pāris gadus jau paspēja paviesoties citas apartamentos. Izbrinā ieplēšu acis, kā tad šai tāda "veiksme", šī lepni atbild-akmentiņš. Pēc atbildes mana seja vēl vairāk sagriezās apjukumā un atbildes turpinājums lika gandrīz aizrīties ar manu Latte. Esot, redz, zaudējusi spēku un motivāciju savai eksistencei vientulībā, kad iekšas griež āra lielās sirdssāpes, kuras nekādi negrib atkāpties. Ok, līdz šai vietai man vēl bija skaidrs, bet risinājums ir vienkārsi graujošs. Esot kaut kāda pierīgas ciematā brīnumdare ap gadiem 60, kas šos sirdsdēstus atrisinājusi nomurminot kaut kādus tekstus un iespiedusi šai plaukstā mazu akmentiņu, kurš esot jāieliek zudušā čabulīša apģērbā, kur šis nevarot pamanīt vai vēl labāk jāiebāž šī dzīvokļa kāda no spraugām. Galvenais, lai neviens neatrod un lieta būs darīta. Neesot pagājis ne mēnesis, kad čabulītis jau klauvejis pie salauztās sirds durvīm ar pēkšņiem atklāsmes tekstiem. Dzīvojot jau laimīgi kopā un draudzenes sejā redzams gandarījums un pārlaime, tas nekas, ka pārējais stāstījums liek domāt, ka zudušais čabulītis drīzāk atgādina zombiju,kas pieradināts pie sava pavēlnieka un gatavs kaut pie kājām krist. Uz jautājumu,vai pasu apmierina šis jaunais veidojums, atbilde ir īsa-visam savi blakusefekti. Mazliet parava dusma,bet katrs jau pats savss laimes/nelaimes kalējs un izvēlējos nelasīt morāli, jo nākošais jautājums par to, kur tad šī izrāvusi pierīgas brīnumdari jeb cilveku čakarētāju, ar gadu skaitli neapdalītā būtne saka, ka cita draudzene ieteikusi, kurai savukārt ieteikusi vel cita. Pē šīs pagarās ķēdes es labprātak nomainīju sarunu uz laika apstakļiem. Nu sviests...un neprāts..
16. Maijs 200916:25:
Vakar tomēr pats Dievs man deva iespēju runāt. Izrunāties un uzklausīt. Par laimi dzirdetais tikai motivēja un deva drosmi. Drosmi dzīvot, iet tikai uz priekšu, pārvarēt visas nebūšanas un mesties iekšā ar visu savu būtību, jo nožēlot varu tikai izdarīto ne neizdarīto, bet to jau radīs tikai laiks. Tik ļoti bija vajadzīgi vārdi, kas lika tikai būt drosmīgai un gudrai, ignorēt negatīvo un ticēt labajam, galvenais nepagriesties un nebēgt, pieņemt izaicinājumu. Ko neredz acis, to redz sirds un dažkārt ko tā saskata, liekas mazliet biedējoši, jo tas ir kas jauns, nepieredzēts un savā ziņā nezināms. Tāpēc arī ir tik ļoti bail. Cilvēks izvairās no visa, kas šķiet svešs, nepazīstams un līdz ar to biedejošs. "Pacietību, tikai pacietību un tas viss atmaksāsies, galvenais nepadodies provokācijām un vieglākajam/maldīgajam" skan galvā vēl šodien un tāpēc es redzu tikai gaismu. Šitais skuķis tic un tas ir galvenais. Paldies.
15. Maijs 200918:35:
ārprātā gribas vienkārši aprunāties ar kādu gudru, pieredzēšu un jauku cilvēku. Par visu. Vienkārši papļāpāt un uzzināt pamatotus, loģiskus spriedumus par apkārt notiekošo. Tā vienveidīgā un virspusējā informācija jau mazliet sāk smacēt nost.Padomā kāds ir, tikai tas man prasītu kādus 150 km. Mamma neder, viņa iespējams pārāk daudz zina par mani kā personību,turklāt viņas dzīves redzējums man vairāk vai mazāk ir skaidrs. Vajag ko jaunu, nedzirdētu vai vismaz sen nedzirdētu, pozitīvu un motivējošu.
14. Maijs 200921:17:
mani nogurdina manas bremzes un ierūsējušais sastāvs! Domās kalnus gāžu,kamēr ķermenis guļ atrofējies
20:30:
sajūta tāda, it kā ar smagu mietu pa galvu dabūjusi. Tā mazliet tizli, ka cilvēks cenšas būt dabisks un atklāts, bet tieši tas tiek uzskatīts par spēli. Skumji. Neiespējami jau arī iedzīt to taisnību kā naglu sienā. Katra paša ziņā ir izvērtēt, kas ir kas, tomēr viegli ir teikt to brīžos, kad tas pašu tieši neskar. Tagad mani smadzenu neironi trinas viens gar otru, lai izkristalizētu jebkādu skaidrību pašas rīcībā un nostājā. It kā negribas atmest ar roku tikai ilgi krātu pārpratumu un nesaprašānās dēļ, bet tai pat laikā rodas jautājums, vai tie kādreiz tiks atrisināti? Vai pienāks brīdis, kad netiks vilkti un krāti slēptie aizvainojumi un es varēsu teikt-tas bija tā verts, galvenais pacietību un ticību? Reiz kāds gudrs cilvēks man noradīja uz manu velmi visu sasniegt tulīt un tagad un ne reizi vien atkārtoja pacietības nozīmi, īpaši manā dzīvē, ka tikai laiks palīdz rast skaidrību un tikai laiks skaidrībā dod iespēju pieņemt lēmumus. Tāpat galvā atkārtojas neskaitāmie padomi par ērkšķu nozīmi un zvaigžņu skaistumu. Jo asāki ērkšķi, jo spožākas zvaigznes. Visādā ziņā process notiek, jautajums tikai, cik šitais rožu dārziņš ir garšs, jo agrak vai velāk pat rozes varētu sākt nepatikt. Vienīgi,kas ir skaidrs-mazāk klausīties ieteikumos, padomos un vispār jaunumos no malas, ignorējot pašas lielāko dotību-intuīciju, kura patiesībā nekad nepieviļ, tikai tiek nobāzta dziļā pagrabā aiz vairākām šaubu atslēgām, kuras glīti pasniedz apkārtējie. Ticība ir skaista lieta, īpasi, ja neesi vienīgais, kurs to dara. Ir viegli paredzet draņķīgu rezultātu, jo pie tā vienmēr var nonākt pa īsāko taciņu. Grūtāk tomēr laikam ir noturēt savu pārliecību un iet taisni, nenogriežoties īsajā ceļa posmā uz nekurieni. Bet var mani kau sist nost, bet mans optimisms un iekšējā taureņdeja nerimstās un neskatoties uz skumjo fasādi, manā pasaulē dzied putni. Šodien man īpaši skan galvā frāze, ko dzirdēju pēdejā kultūrpolitikas lekcijā-ne viss ir zelts, kas taluma spīd, ne vienmēr apmākušās debesis sola negaisu. Es turpinu būt pozitīva.
12. Maijs 200921:31:
kurš smejas, kurš raud, kuram jautri, kuram sāp
6. Maijs 200921:58:
Ko es varu teikt šajā sakarā? AIZLEJ ACIS ŠMURGULI UN TURPINI BŪT TIKPAT AKLS, CIK PARASTI. Bet ko nu es, man sveša ir tā problēmu risināšana klusējot pie pilnas glāzes. Interesanti, vai tā dara visi, kam darbā un mājās problēmas? nu tā..jūtos virtuali izkliegusies :D ai... man principā pajāt, bet vajadzēja 5 mēnešus, kamēr centos ignorēt adatas duršanu pakaļā. Kas būs tagad? Nāks virsū ar motorzāģi?
16:02:
Es gribu dzívot mierā, zinot, ka mājās viss ir kārtībā, ka nav neviena samazga, kas maisītos pa kājām, bet nē...ceri vien. Un tad jabrīnās, kāpēc sāp galva un spēku trūkums pievērties kam citam, ja visu laiku nemitīgi un jāuzrauga savu pamatu drošība. Gribas drošības sajūtu un neuztvert citu veltītās negācijas, citādi nespēju sevi simtprocentīgi veltīt kam citam.Tas viss atņem pārak daudz enerģijas... :(
12:28:
Esmu bez vārdiem, kad manai māsai zvana jau kādu laiciņu neredzeta paziņa ar tekstu-varbūt nav mana darīšana, bet, ja negribi savu jaunāko māsu nelaimīgu, lūdzu, numurs un dariet kaut ko, jo palīdzēt nevaru, bet šoks par cilveku nekaunību un viltību, neļauj sēdēt malā un uz to rāmi noraudzīties. Vārdu sakot, ja tā tiešam ir taisnība, tad kādu vajadzētu atspārdīt zili zaļu, līdz brīdim, kamēr smadzenēs kāds neirons uztver domu-nejaucies. Bet secinājums ir viens-lai par kādu cūku sevi neuzskatītu, pasaule ir pārak maza, lai drīz par tādu pašu neuzskatītu arī visi pārejie un pat tuvi draugi to cūcību necietīs un klusiņām nodos. Šoreiz gan man tas bija izdevīgi, lai arī mazliet nepatīkami.
5. Maijs 200923:43:
šodien man īpaši aizķēra šī atziņa-Nekad neignorē kādu, kurš tiešām par Tevi rūpējas, jo kādu dienu Tu vari saprast to, ka esi zaudējis Dimantu, kamēr kolekcionēji akmeņus.
|
|