:
Man nav seksa, bet man ir pilna cigarešu paciņa, balzama pudele un ledusskapja saturs. Rij, cūka, rij...tā apmēram
Negāciju Miskaste
Jaunākais
You are viewing 20 entries, 240 into the past
3. Maijs 2009
2. Maijs 2009
:
tizlākais šodien ir tas, ka cilvēks runajot pa telefonu pamana daudz vairāk nekā tas, kurs atrodas blakus.
27. Aprīlis 2009
:
pašlaik sēžu un graužu nagus tikai tāpēc, ka vēlmes sniedzas kosmosā un tikai tās cēlākās un labākās, bet rociņas par īsu un prātiņš par šauru...
24. Aprīlis 2009
:
Pēterītis Ilzītes somu nesa nevis tapēc, ka būtu labi audzināts un pieklajīgs, bet gan tapēc, ka Ilzīte viņam vienkārši patika.
23. Aprīlis 2009
:
aizcērtas durvis un domāju-ķert pēc cigaretes, viltīgi smaidīt vai vienkārši nožāvāties, pakasīt pakausi un padarīt kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu, tomēr izklaidējošu.Tāds neuzticams iespaids palika, kas liktu drīzāk izvelēties vai nu pirmo, vai otru, attiecīgi pirmajā padoties, otrajā-ja tu, tad es arī. Rezuktātā pakasu pakausi, aizdedzinu cigareti un laiski nožāvājos.. ko nu es tur iešu uztraukties,fantazēt un nedod dies' pāragri ieriebt. Tas jau tapat skaidrs, ka mana visdzirdošā auss tapat tiek informēta. Galvenais, ka internets turpina pārsteigt-man ne tikai VIP statuss uzdāvināts, bet pat zelta lietotāja.. nē nu mīļi, paldies, es tikai šīs dieva funkcijas tāpat diez vai izmantošu :)
turpinot aizsākto, jūtams ir, kā vienatne mani iedvesmo uz idiotisma parauga cienīgām idejām. Kā teiktu kāds nenopietns cilvēks-nu bet galvenais, ka jautri!
Muļķīgi jau būtu noliegt, ka iekšā kāds nemitīgi analizē neuzticīgo acu skatienu, steigu, ka gandrīz ne atā pateikt un vispār tāda pēkšņa, mistiska vienaldzība. Šobrīd izfantazēju,kā ar galvu iesitu naglu un lieku iekšējam zīdainim pievērt kliedzamo.
turpinot aizsākto, jūtams ir, kā vienatne mani iedvesmo uz idiotisma parauga cienīgām idejām. Kā teiktu kāds nenopietns cilvēks-nu bet galvenais, ka jautri!
Muļķīgi jau būtu noliegt, ka iekšā kāds nemitīgi analizē neuzticīgo acu skatienu, steigu, ka gandrīz ne atā pateikt un vispār tāda pēkšņa, mistiska vienaldzība. Šobrīd izfantazēju,kā ar galvu iesitu naglu un lieku iekšējam zīdainim pievērt kliedzamo.
22. Aprīlis 2009
: ..
apcerīgs noskaņojums,kad viss negatīvais virmo ap mani, bet neaizķer. Palasu,lasu un ik brīdi pieķeru sevi pie domas, ka brīdī, kad acis vēro burtus, smadzenes klīst kaut kur pavisam citur. Kad ieslēdzu dzirdi, tad vairāk par materiālo nav iespējams dzirdēt. Ok, nepaēdušam cilvēkam saulrieta valdzinājums šķitīs vienaldzīgs.Un tomēr, pārejot un dvēseliskāku lietaratūru, pat muļķim kļūst skaidrs, ka cilvēks nav darba zirgs ar klapēm uz acīm. Mēŗķi, ambīcijas, plāni un smaids par ar tiem saistītiem sapņiem. Tāda mazliet tukša raušanās uz augšu. Kārtējo reizi lasot par panākumu pilniem cilvēkiem, atkal un atkal atkārtotā frāze par pakāpēm, pa kādam uzkāpts laimes un tai pat laikā panākumu kalnā. Cilvēks-darbs-panākumi. Piepildījuma sajūta arī? Reti kuram, varbūt vienam procentam. Apstāties, paskatīties uz sevi un sev apkārt, atvērt acis un pa īstam, īpaši tās uz iekšu vērstās.Saprast sākumā kas ir tas cilvēks, kas tik ļoti cenšas, saprast, ko viņš patiesībā tik ļoti vēlas un kas traucē vienkārši dzīvot, jo "dzīvot nozimē būt laimīgam" un tikai ar apmierinājuma sajūtu pašam pret sevi un savu māju, neizpaliks arī panākumi. Tā gudri un skaisti, bet kāds laikam mani mēģina piespiest to saprast un pieņemt aizvien vairāk, jo jāsāk domāt, kas ir tas, kas liek skatīties tikai uz priekšu un izvairīties no iekšējās redzes redzējuma. Bailes redzēt neesošo? Vilšanos untukšumu?Kāpēc ir tik viegli teikt-sāc ar sevi, tad ar sev tuvajiem un tad tikai ar pārējo plašo pasauli.Vieglāk laikam ir no otra gala, bet vai tadejādi neizpaliek tik daudz iespējami pozitīvo rezultātu? Nogurums un bezspēcība, kam mēginu rast izskaidrojumu tieši sevī pašā, nevainojot ne āderes zem mājas pamatiem, ne nepareizo zvaigžnu stāvokli."esmu pietiekami daudz nodzīvojusi, lai saprastu, ka vēl 35 gadus nevar nodzīvot, turpinot tikai vērot pasauli, nepazīstot pašu vērotāju" teica kāda paziņa un mazliet iedvesmojoši šķiet raudzīties uz cilvēku, kurš to ir ne tikai sapratis, bet arī sak pierādīt, ka panākumi sākas tikai no paša un tikai sakārtotās mājās skats ārā pa logu šķiet daudz patīkamāks. Hmm.. "ja sēdi siltā mājā, ērtā dīvānā ar sikpat siltu tēju un istabā katra lietiņa ir sirdij tīkama, tad arī pelēkā diena aiz loga ir tikai iedvesmojoša un romantiska"
apcerīgs noskaņojums,kad viss negatīvais virmo ap mani, bet neaizķer. Palasu,lasu un ik brīdi pieķeru sevi pie domas, ka brīdī, kad acis vēro burtus, smadzenes klīst kaut kur pavisam citur. Kad ieslēdzu dzirdi, tad vairāk par materiālo nav iespējams dzirdēt. Ok, nepaēdušam cilvēkam saulrieta valdzinājums šķitīs vienaldzīgs.Un tomēr, pārejot un dvēseliskāku lietaratūru, pat muļķim kļūst skaidrs, ka cilvēks nav darba zirgs ar klapēm uz acīm. Mēŗķi, ambīcijas, plāni un smaids par ar tiem saistītiem sapņiem. Tāda mazliet tukša raušanās uz augšu. Kārtējo reizi lasot par panākumu pilniem cilvēkiem, atkal un atkal atkārtotā frāze par pakāpēm, pa kādam uzkāpts laimes un tai pat laikā panākumu kalnā. Cilvēks-darbs-panākumi. Piepildījuma sajūta arī? Reti kuram, varbūt vienam procentam. Apstāties, paskatīties uz sevi un sev apkārt, atvērt acis un pa īstam, īpaši tās uz iekšu vērstās.Saprast sākumā kas ir tas cilvēks, kas tik ļoti cenšas, saprast, ko viņš patiesībā tik ļoti vēlas un kas traucē vienkārši dzīvot, jo "dzīvot nozimē būt laimīgam" un tikai ar apmierinājuma sajūtu pašam pret sevi un savu māju, neizpaliks arī panākumi. Tā gudri un skaisti, bet kāds laikam mani mēģina piespiest to saprast un pieņemt aizvien vairāk, jo jāsāk domāt, kas ir tas, kas liek skatīties tikai uz priekšu un izvairīties no iekšējās redzes redzējuma. Bailes redzēt neesošo? Vilšanos untukšumu?Kāpēc ir tik viegli teikt-sāc ar sevi, tad ar sev tuvajiem un tad tikai ar pārējo plašo pasauli.Vieglāk laikam ir no otra gala, bet vai tadejādi neizpaliek tik daudz iespējami pozitīvo rezultātu? Nogurums un bezspēcība, kam mēginu rast izskaidrojumu tieši sevī pašā, nevainojot ne āderes zem mājas pamatiem, ne nepareizo zvaigžnu stāvokli."esmu pietiekami daudz nodzīvojusi, lai saprastu, ka vēl 35 gadus nevar nodzīvot, turpinot tikai vērot pasauli, nepazīstot pašu vērotāju" teica kāda paziņa un mazliet iedvesmojoši šķiet raudzīties uz cilvēku, kurš to ir ne tikai sapratis, bet arī sak pierādīt, ka panākumi sākas tikai no paša un tikai sakārtotās mājās skats ārā pa logu šķiet daudz patīkamāks. Hmm.. "ja sēdi siltā mājā, ērtā dīvānā ar sikpat siltu tēju un istabā katra lietiņa ir sirdij tīkama, tad arī pelēkā diena aiz loga ir tikai iedvesmojoša un romantiska"
20. Aprīlis 2009
:
kārtējo reizi situ galvu pret sienu, atkārtojot, ka mazāk zināt nozīmē daudz labāk gulēt. Nu kāpēc vienmēr,ko vajag zināt, es nezinu, bet kas bojā tikai nervus, tas pats mani uzmeklē! Un tagad sanāk dusmoties uz pusi pasauli, gan par to, ka pasniedz man kādam nevēlamu info, gan arī par to, ka šādai informācijai vispār ir kāds pamatojums. cūkas bļin..
palasoties vien savus vārsmojumus, liekas,ka ar to cilveku,kas raksta, visi kaimiņi vēl nav atgriezušies mājās :D
palasoties vien savus vārsmojumus, liekas,ka ar to cilveku,kas raksta, visi kaimiņi vēl nav atgriezušies mājās :D
: ..
nezināšana liek izdarīt tik daudz aplamu secinājumu,ka slikti paliek. Un vēl pretīgāk, ja secinājumus uztver par absolūto patiesību. Ja tā, tad kāds gan biezpiens valda pār smadzenēm, ja tās turas uz pārsvarā šāda veida priedumiem? bet vēl pretīgāk par biezpiendomāšanu ir tad, ja šādi secinājumi tiek izvirzīti attiecībā uz mani. Eksplodēt var.a ko nu es iešu attaisnoties un skaidrot, kas ir kas. Ja nav tās loģikas, tad nav. Saka, ka neizturies ne pret vienu tā, kā negribi, lai izturas pret pašu un kā attieksies pret citiem, tā attieksies arī pret Tevi. Šo apgalvojumu var iebāzt turpat, kur saulīte neiespīd, jo kā es arī necenstos neizteikt spriedumus un apgalvojumus par kādu, neuzzinot pēc iespējas vairāk, par mani pašu vienalga turpina birt maldīgi priekšstati. Būtu jau pilnīgi vienalga, visiem neizpatiksi, bet nu jau ir jautājums par pavisam tuviem cilvēkiem. brrr...
nezināšana liek izdarīt tik daudz aplamu secinājumu,ka slikti paliek. Un vēl pretīgāk, ja secinājumus uztver par absolūto patiesību. Ja tā, tad kāds gan biezpiens valda pār smadzenēm, ja tās turas uz pārsvarā šāda veida priedumiem? bet vēl pretīgāk par biezpiendomāšanu ir tad, ja šādi secinājumi tiek izvirzīti attiecībā uz mani. Eksplodēt var.a ko nu es iešu attaisnoties un skaidrot, kas ir kas. Ja nav tās loģikas, tad nav. Saka, ka neizturies ne pret vienu tā, kā negribi, lai izturas pret pašu un kā attieksies pret citiem, tā attieksies arī pret Tevi. Šo apgalvojumu var iebāzt turpat, kur saulīte neiespīd, jo kā es arī necenstos neizteikt spriedumus un apgalvojumus par kādu, neuzzinot pēc iespējas vairāk, par mani pašu vienalga turpina birt maldīgi priekšstati. Būtu jau pilnīgi vienalga, visiem neizpatiksi, bet nu jau ir jautājums par pavisam tuviem cilvēkiem. brrr...
17. Aprīlis 2009
: ..
ak tad redz,kāpēc ņerkstu par nerimstošo nogurumu, spēka trūkumu, smadzeņu palēnināto darbību un vispār salšanu ar sildītāju pie pakaļas. Visa mana lielā bēda raksturojama vienā vārdā-āderes. Nu tagad štukoju, ko tik jūtīga būtne kā es, šajā situācijā var pasākt, citādi kāds mani dzīvu noēdīs mana pastavīgā pārguruma dēļ, kuram pat nav redzama iemesla. Nelīdzēs pat klačošanās pa telefonu.
ak tad redz,kāpēc ņerkstu par nerimstošo nogurumu, spēka trūkumu, smadzeņu palēnināto darbību un vispār salšanu ar sildītāju pie pakaļas. Visa mana lielā bēda raksturojama vienā vārdā-āderes. Nu tagad štukoju, ko tik jūtīga būtne kā es, šajā situācijā var pasākt, citādi kāds mani dzīvu noēdīs mana pastavīgā pārguruma dēļ, kuram pat nav redzama iemesla. Nelīdzēs pat klačošanās pa telefonu.
16. Aprīlis 2009
:
tagad štukoju, cik ļoti atbilst pariesībai šis-
Ja nokļūsti cietumā..
Labs draugs samaksās drošības naudu un dabūs Tevi ārā..
Īsts draugs sēdēs blakus un teiks "Bļ*, mēs visu sapi*ām!"
Ja nokļūsti cietumā..
Labs draugs samaksās drošības naudu un dabūs Tevi ārā..
Īsts draugs sēdēs blakus un teiks "Bļ*, mēs visu sapi*ām!"
15. Aprīlis 2009
: ..
dirsējus nah*j no šīs pasaules. Ja nav ko teikt, lai pietur pāksti. Aktieri bļin...
ārējie apstākļi mani tik ļoti nespiestu pie sienas, kliegtu pilnā rīklē!
dirsējus nah*j no šīs pasaules. Ja nav ko teikt, lai pietur pāksti. Aktieri bļin...
ārējie apstākļi mani tik ļoti nespiestu pie sienas, kliegtu pilnā rīklē!
: ..
Kaut kā mazliet tizla sajūta, kad mēģinu no sausa citrona izspiest vēl kādas paliekas. Nav un viss, bet balss aiz muguras nemitīgi atkārto, ka vajag, vajag, vajag un lien no ādas kaut ārā, bet moki to nabaga citrona mizu līdz vājprātam. Par laimi domāšana, fantāzija un jaunrade kā tāda nav kā vienreiz lietojams citrons spiešanai un to spēju lielums mēdz mainīties ik pa stundām. Tāpēc ar cerību raugos nākotnē, ka tomēr iedegsies gaisma tuneļa galā un man atliks tikai virzīties tās tuvumā. Par laimi, pa galvu vēl neviens nesit, bet pašai pret sevi uznāk riebums,kad it kā elementāras lietas nav pa spēkam pat man, kādreizējam ideju ģenerātoram, kuram tikai nepieciešama maza tehniskā apkope turpmākai veiksmīgai darbībai. Pati sevi spārdu pa pakaļu, lai arī tas tāpat ir skaidrs, ka ar varu no sevis neko izspiest nespēšu. Laiks ir vienīgais, ko man vajag, lai restartētu savas ķermeņa šūniņas, smadzeņu neironus ieskaitot. Un ir tik grūti saņemties lietām, kuru gaida jebkāds vērtējums. Pašlaik jūtos kā suņa nagla pašas pēcpusē. Kašķīga, uzvilkta un līdz nelabumam ietiepīga.
Kaut kā mazliet tizla sajūta, kad mēģinu no sausa citrona izspiest vēl kādas paliekas. Nav un viss, bet balss aiz muguras nemitīgi atkārto, ka vajag, vajag, vajag un lien no ādas kaut ārā, bet moki to nabaga citrona mizu līdz vājprātam. Par laimi domāšana, fantāzija un jaunrade kā tāda nav kā vienreiz lietojams citrons spiešanai un to spēju lielums mēdz mainīties ik pa stundām. Tāpēc ar cerību raugos nākotnē, ka tomēr iedegsies gaisma tuneļa galā un man atliks tikai virzīties tās tuvumā. Par laimi, pa galvu vēl neviens nesit, bet pašai pret sevi uznāk riebums,kad it kā elementāras lietas nav pa spēkam pat man, kādreizējam ideju ģenerātoram, kuram tikai nepieciešama maza tehniskā apkope turpmākai veiksmīgai darbībai. Pati sevi spārdu pa pakaļu, lai arī tas tāpat ir skaidrs, ka ar varu no sevis neko izspiest nespēšu. Laiks ir vienīgais, ko man vajag, lai restartētu savas ķermeņa šūniņas, smadzeņu neironus ieskaitot. Un ir tik grūti saņemties lietām, kuru gaida jebkāds vērtējums. Pašlaik jūtos kā suņa nagla pašas pēcpusē. Kašķīga, uzvilkta un līdz nelabumam ietiepīga.
:
Kā tas iespējams, ka nelīdz pat kafiju, lai aizbiedētu miegu pat pēc 9 stundu ilgas gulēšanas? Mans iekšejais es jau gaudo kā suns aiz izmisuma, kad galvā smuki sarindoti ir mazie sīkumi, kuri tūlīt pat jāizdara, bet ķermenis atsakās pat pakustēties, jo viss vēl guļ. Tā mazliet tizli, kad pašsajūtas uzlabošanās vairs nav panākama ar kafijas krūzi un trūkst ideju, kā to varētu aizvietot ar ko iedarbīgāku. Atkal jau iestājas apātija :(
11. Aprīlis 2009
: ...
Dažreiz gribas teikt vienkārsi forši. Tāpat, bez konkrēta iemesla. Kad mēness un zvaigznes laikam novietojušās pareizajā stāvoklī un iestājas miers. Tādos brīžos gribas teikt paldies.
Dažreiz gribas teikt vienkārsi forši. Tāpat, bez konkrēta iemesla. Kad mēness un zvaigznes laikam novietojušās pareizajā stāvoklī un iestājas miers. Tādos brīžos gribas teikt paldies.
3. Aprīlis 2009
:
izrādās, ka manas domas ir mistika :D mazliet neapzinātu domu raidīšana konkrētā virzienā un pēc tam pašai paliek no sevis bail :D
2. Aprīlis 2009
: .
Pienāk brīdis dzīvē, kad priecājies par veļasmašīnu un jaunu gludināmo dēli tāpat kā toreiz 5 gadu vecumā par laļļu māju,atvestu no Spānijas, kāda nevienai citai druškai pat sapņos nebija rādījusies.Vērtības mainās, bet prieks paliek.
Pienāk brīdis dzīvē, kad priecājies par veļasmašīnu un jaunu gludināmo dēli tāpat kā toreiz 5 gadu vecumā par laļļu māju,atvestu no Spānijas, kāda nevienai citai druškai pat sapņos nebija rādījusies.Vērtības mainās, bet prieks paliek.
1. Aprīlis 2009
: ..
šis iepazīšanās mēģinājums iespārda-tu esi tik eleganta sieviete, tik apburoša un jauka, vai vēlies satikties alu un picu?
šis iepazīšanās mēģinājums iespārda-tu esi tik eleganta sieviete, tik apburoša un jauka, vai vēlies satikties alu un picu?
: .
Filozofi esot iedomīgi un neciešami cilvēki, jo viņi iedomājas, ka visu zina daudz labāk un kas ir pats briesmīgākais-tā arī ir. Tik tiešām viņi zina. Lai vai kā, bet ir sarunas, kuras nogurdina, ir sarunas,kas iepriecina, bet sarunas, kurās laiks apstājas un ilgi pēc tam jūtama patīkama pēcgarša,man vispār liek eiforijā nopūsties. Patika tēma par cilvēka "ādiņām" kā aizsardzības mehānismu un sociālās integrācijas instrumentu. Tā mazliet mīļi par nopietno un nopietni par mīļo. Par frāzi "Nu gluži kā kinofilmā", kas skumji liek atzīt, ka tā pelēkā ikdiena jau tik spraigu notikumu pilna nemaz nav, vismaz ne tiem, kas vairak vai mazāk apzināti uz to neiet. Filmas sižetus mēģina pielāgot dzīvei un dzīvi-filmas sižetam. Pirmajā gadījumā tas nebūtu nekas īpašs, bet otrais bieži ir cēlonis filšanās sajūtai, jo, redz, filmā, tomēr "caur ērkšķiem uz zvaigznēm" sevi parasti attaisno, bet reālā situācija pēc ērkšķiem mēdz iegāzt komposta kaudzē. Tika apspriests romantiskais kino kā smadzeņu inficēšana ar muļķīgiem priekšstatiem par ilgu un laimīgu mūžu, jo atkal jau tiek uzgrūsta vienotā sistēma-pārvari lielo pārbaudījumu, izej ciešanu pilno ceļu, lai jau pavisam drīz burtiski uzsprāgst mīlestības ekstāze, kura peldina nabaga upuri makoņos un vispār tas ir dzimšanas un miršanas vērts pasākums. Lai nu paliek kino ekrāni. Nākošā tēma par to,kas ir svarīgāka-faktu zināšana vai vienkārši spriestspēja. Tā īsumā-informācijas laikmetā,kad nav iespejams zināt pilnīgi visu, vēlams ir otrais. Šis jautājums nelika iegrimt dziļākās diskusijās, jo pavisam parasta vēlme pēc kafijas nomaina tematu par kritisko domāšanu. Tā gan vienu brīdi šķita mazliet kā no augstākās matemātikas plauktiem, īpaši, kad iepin kafijas tēmu. Spriestspēja, sajūtas, izjūtas-ja tev tas piemīt, vari būt tiešam pateicīgs savam radītajam,lai kurš arī tas nebūtu. Un radītāja tēma palika neiesākta-ir geūti aptvert bezgalīgas lietas ar galīgu prātu un tāpēc, lai lieki neiespringtu, kafijas automātu apspriešana likās daudz saturīgāka.
eh.. nu jā..philein un sophia...mīlestība uz gudrību, sevis mocīšana un pacelšana vienlaicīgi. Nē, tas tagad neliks man iegrimt visu zināmo pļāpātaju-Kanta un Nīčes svētajos rakstos, jo, piemēram, šie divi slavenie indivīdi mani ātri vien uzvelk un padara nervozu.
Filozofi esot iedomīgi un neciešami cilvēki, jo viņi iedomājas, ka visu zina daudz labāk un kas ir pats briesmīgākais-tā arī ir. Tik tiešām viņi zina. Lai vai kā, bet ir sarunas, kuras nogurdina, ir sarunas,kas iepriecina, bet sarunas, kurās laiks apstājas un ilgi pēc tam jūtama patīkama pēcgarša,man vispār liek eiforijā nopūsties. Patika tēma par cilvēka "ādiņām" kā aizsardzības mehānismu un sociālās integrācijas instrumentu. Tā mazliet mīļi par nopietno un nopietni par mīļo. Par frāzi "Nu gluži kā kinofilmā", kas skumji liek atzīt, ka tā pelēkā ikdiena jau tik spraigu notikumu pilna nemaz nav, vismaz ne tiem, kas vairak vai mazāk apzināti uz to neiet. Filmas sižetus mēģina pielāgot dzīvei un dzīvi-filmas sižetam. Pirmajā gadījumā tas nebūtu nekas īpašs, bet otrais bieži ir cēlonis filšanās sajūtai, jo, redz, filmā, tomēr "caur ērkšķiem uz zvaigznēm" sevi parasti attaisno, bet reālā situācija pēc ērkšķiem mēdz iegāzt komposta kaudzē. Tika apspriests romantiskais kino kā smadzeņu inficēšana ar muļķīgiem priekšstatiem par ilgu un laimīgu mūžu, jo atkal jau tiek uzgrūsta vienotā sistēma-pārvari lielo pārbaudījumu, izej ciešanu pilno ceļu, lai jau pavisam drīz burtiski uzsprāgst mīlestības ekstāze, kura peldina nabaga upuri makoņos un vispār tas ir dzimšanas un miršanas vērts pasākums. Lai nu paliek kino ekrāni. Nākošā tēma par to,kas ir svarīgāka-faktu zināšana vai vienkārši spriestspēja. Tā īsumā-informācijas laikmetā,kad nav iespejams zināt pilnīgi visu, vēlams ir otrais. Šis jautājums nelika iegrimt dziļākās diskusijās, jo pavisam parasta vēlme pēc kafijas nomaina tematu par kritisko domāšanu. Tā gan vienu brīdi šķita mazliet kā no augstākās matemātikas plauktiem, īpaši, kad iepin kafijas tēmu. Spriestspēja, sajūtas, izjūtas-ja tev tas piemīt, vari būt tiešam pateicīgs savam radītajam,lai kurš arī tas nebūtu. Un radītāja tēma palika neiesākta-ir geūti aptvert bezgalīgas lietas ar galīgu prātu un tāpēc, lai lieki neiespringtu, kafijas automātu apspriešana likās daudz saturīgāka.
eh.. nu jā..philein un sophia...mīlestība uz gudrību, sevis mocīšana un pacelšana vienlaicīgi. Nē, tas tagad neliks man iegrimt visu zināmo pļāpātaju-Kanta un Nīčes svētajos rakstos, jo, piemēram, šie divi slavenie indivīdi mani ātri vien uzvelk un padara nervozu.
30. Marts 2009
- Jaunākais
- Arhivētais
- Draugi
- Par sevi