![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
Gribas izraut draudzeni cauri ekrānam un tā no sirds izstāstīt savu sāpi. Pietrukst emocijas, kaisles, sajūsmas un ilgas. Varētu jau gudri dirst, ka to visu pats vien var radīt, bet cik ilgi sitīs pa pakaļu tam slinkajam ēzelim, kurš ies savu ierasto gaitu un nekustēs ātrāk kaut dirsā jau rieva izdauzīta. Ar žēlu nopūtu un nostaļģiju atceros patīkamo satraukumu un lēcienu debesīs, kas saņem tieši to pašu pretī. Neziņu, patīkamo intrigu, no kuras pat nelabums uzmācās.
Mēģinu definēt pāris lietas. Vai tagad ta būtu tīrākā gļēvulība un samierināšanās vai tomēr veselais saprāts, kurš nemetas nezināmajā. Man kā parasti trūkst motivācijas,lai viena sāktu un bailes, ka sākot nav jāsaprot, ka beigtam zvirbulim caur dirsu mēginu iepūst dzīvību