:
kad 100 un 1 síkumi padarīti, par kuriem tiek nemitīgi vaicāts, bet neatbildēts, tad beidzot atkal varu palasīties par muļķībām nodēvētās pļāpas, viedokļus, secinājumus un vispār prāta konspektus. Kāds būtu mans secinājums? Tāds, ka cilvēki visu savu dzīvīti vairak vai mazāk ir graujošu kārdinājumu varā, atliek tikai sevi audzināt un nepakļauties tiem, kuri nes tikai kārtējos risināmos jautājumus, lai nenosauktu par problēmām, jo organiski nepanesu šo vārdu. Ir labdabīgi un ļaundabīgi kārdinājumi. Garā tizlenis pakļausies abiem. Tad nu nākošais uzdevums-dzīvot un nekļūt par morālu tizleni, kas patērē tikai lieku enerģiju. Kā nosaukt to, kas pilnībā atsakās kādam padoties? Tieši tāpat kā to pirmo. Tātad atkal manas domas par mani pašu un ar smagu sirdi jāatzīst, ka piederu pagaidām pie otrās tizleņu kategorijas. No vienas puses varētu teikt-ko gribu, to daru, bet vai tas tomēr nav pārak lepni teikts un patiesībā ir-kā māku, tā daru? Un prasmes ir dažādas-no iesācēja līdz profesionālim. Kāds gan no manis iesācējs-teiks kāds 70to gadu ražojums, spraužot acīs personas koda piekto un sesto ciparu. Ar to laikam arī attīstība beidzas, vismaz tik daudz varu salasīties. Ne bez iemesla ir teiciens0mūžu dzīvo, mūžu mācies. Vaina ir tajā, ka izpratne par šo frāzi ir sašaurinata līdz sīkumu un mazo jaunumu apzināšanai. Tātad atkal kārdinājumi, to sadalīšana pa kategorijām un tajos krišana. Būtu tik jauki, pieņemt visus izaicinājumus, tāda veidā briecājoties par savu brīvību un iespējām, bet izmēģinot kādu laiciņu šādu apmātību, jāsecina, ka var iebraukt dziļās auzās un nekāda tur brīvība nav. Pilnīgs sviests, jo cilvēks vienkārši tam nav radīts. Beigās nonāku pie jau sen zināmā-ne vienmēr visu var dabūt, ne vienmēr viss ir kā gribas un ne vienmēr viss notiek kā plānots, jo pastāv nemitīgā izvēle starp gribu un vajag. Bet vai tiešām izvēle? Vai tiešām tas, ko sagribas, arī ir vajadzīgs? Un vai tik tiešām gribas to, kas nu nekādā ziņā nav pašai piemērots? Griba vai kaprīze? Tā mazliet skumji, ka nepārtrauki ir no kā jāatsakās, nerodas meklētais, nesanāk iecerētais, bet no otras puses, kā gan es zinu, ka patiesībā viss ir pat labāk nekā prātiņš spēj aptvert? Ar domu vien, ka nekad nekas nav kā gribas, sev jāiesit pļauka par iedomību un pārspīlēto gudrību, jo nevaru jau zināt, kā patiesībā ir vislabāk. Tā kā pieņemšu, ka tik tiešām cilvēks dzīvo vairākas dzīves, katrā no tām kaut ko mēģinot iemācīties. Neizpildīta uzdevuma gadījumā, tiek atmests uz zemāku līmeni un jādzīvo vēl draņķīgāk, apgūstot tik pašus pamatus. Jo grūtāka dzīve, jo augstāks līmenis? nē...nu vairs negribas domāt jau par tādām lietām.