: ..
Pēc šī vakara pļāpāšanas, kur galvenie saldsērīgie virsraksti pārsvarā bija garantijas, pagātnes samazgas,mīlestības meklējumi, uzticība, neaizsniedzamie dievi un grīdas lupatas sindroms, radās doma vienk;ar;si uzpīpēt un ar vairāk vai mazāk skaidru galvu visu pie sevis pārgremot.
Ir mirklis, un tāds arī tas ir. Ja negribas mākslīgi taisīt drāmas, emociju samezglojumus un jūtu neskaidrību, tad no vēsturiskiem notikumiem nekas vairāk par runas un kustību spēju nav vajadzīgs. Skats uz priekšu? Jautājums, cik tālu un ar kādu vērienu nākotnes notikumi tiek apcerēti. Vairāk vai mazāk cilvēka neizdibināmā daba (gan sava, kur nu vēl visu apkartējo) nav iepriekš paredzama, lidz ar to tā pagrūti ir spriest, cik lielā mērā nākotnes tagadnes iegribas īstenosies un vai vispār tā puķīte tālumā tiešām ir zilā krāsā, vai tomēr tā beigās neizrādās divu mēslu vaboļu kopošanās akta aina ar saules un debesa atspīdumu uz tumšo vaboļu muguriņām. Garantija varētu būt veļasmašīnai, ka pastāv iespēja, ka tās centrfūga vēl griezīsies ar tādiem pašiem apgriezien arī pēc gada, pretējā gadījumā kāds augstāks spēks to solās ja ne nomain;it, tad vismaz salabot. Veļasmašīna atšķirībā no cilvēka nav balstīta uz tik nepastāvīgu un mainīgu lietu kā emocijas un kaislības, kur veselais saprāts dažkārt grūti seko līdzi vai pat atsakās darboties. Un kas tad dos garantiju? Kas tad ko mainīs vai labos? Garantiju nav. Ir mirklis un Tev ir tas, kas Tev ir. Dzivo. Nē, ar to nepietiek, jo gribas celt no miskastes apakšas puvušo tomātu, lai grozītu un domātu, kā to atkal padarīt ka tikko no siltumnīcas iznestu, jo tas taču savā būtībā bija tik sārts un jauks. (jā, ja tā labi padomā, tomāts jau vien ir viens apbrīnojami pievilcīgs dabas veidojums) Bet nu maita sapuvis un ne pēc kā neizskatās. Tā var to grozīt un pētīt līdz nosmērē rokas un tad jau rodas nākošās problēmas-jāpatārē ūdens un ziepes to mazgāšanai. Rezultātā netīras rokas un apcere par tomātisku brīnumu. Miskaste ir viens-brauks kādreiz garām kāds atkritumu savācējs un to aizvāks, bet kad atbrauks emocionālo atkritumu savācējs? Nafig ar tiem mēsliem j;anokrāmējas pašam mēslu krājējam? Tā jau var iegrimt līdz ceļiem, kamēr kājas netur mēslu smagumu un kustību iespējas tiek krietni ierobežotas.
Man šodien patīk rīt vairs nepatiks. Ir lietas, kas patīk vienmēr. Kā man tagad zināt, kā bus šoreiz? Nekā. Galvenais, ka tagad jauki. Bet ja reiz es pati tā īsti nevaru būt droša par savu gaumi, tad kur nu vēl rēķināties,ka otrs nepaspēs savas domas main;it jau tuvāko pāris stundu laikā? Un kā gan atrast tās nezūdošās vērtības un saskaņot ar otru?! nekā. Tas laikam var prasīt gadus līdz apjaust viena viļņa esamību. Vienkāršāk ir pavaicāt sev-kas man pietrūkst šeit un tagad, šajā brīdī?Tas ir tagadnes spēks, kad jāsaprot, kas esi un ko gribi. Vērtīu skala ir mainījusies un prasības atbilst realitātei.Un tās nav materiālas prasības, tā nav arī aiz matiem pievilkta pieticība, vēlamo uzdodot par esošo.
Ar žēligu skatienu varu noraudzīties jau trešajā izpīpētajā paciņā, kad jādomā par mīlestības meklējumiem. Viegli izteikt to vēlmi bez konkrētības. Ko tieši meklēt? Zilās debesis, zaļo zāli, līdz eiforijai novedošo puķīšu smaržu vai klusu, bet pamatīgu miera sajūtu kaut kur dziļi, dziļi pašos pamatos? Puķītes ir jauka lieta, bet katru rudeni tās maitas nozied un bojā ainavu, tāpēc gribas meklēt to otro. Un atkal jau-kā zināt? Ja tas miers ir tik kluss un mieriggs, tad tas pavisam noteikti nenogāzīsies no pašām debesīm ar skaļu blīkšķi. Kāpēc viss ir tik samocīti sarežģīti?? Vai varbūt nav? Varbūt te nonaku pretrunā ar savu-šeit un tagad? Dzīvot un pat nemanīt kā miers ieplūst kā silts ūdens, pamazām uzsilstot aizvien vairāk, bet nededzinot nervus? Uz visa mainīgā fona kaut kas tik kluss liekas bezcerīgi atrodams. Bet atrodas. Kā visas sen pazudušās lietas, kuras mēdz atrasties visnegaidītākajā brīdī un laikā. Nekas nenotiek tāpat vien.
Daudz kur patīk malt mērķu uzstādīšana un tiekšanos pec tiem, bet ja mērķis ir mainīgā būtne-cilvēks? Un jo augstāka virsotne, mazāk pazīstama, jo vairāk gribas uz pasauli paraudzītie tieši no turienes? Kāpt vai atstāt to dvēselei kā saldeni rūgtu atmiņu, ka pastāv arī tādas vietas? Vai neiestātos mazliet vilšanās, kad skats no turienes nebūtu ne ar ko labāks kā no jebkura'cita, daudz pieejamaka punkta? Un ja nu tomēr tur atrodami visas pasaules brīnumi? Cik daudz var ziedot tās sajūtas dēļ, ka es tur tomēr biju? Visu? Sevi, citus un visbeidzot savu pēdējo pašapzinas palieku, kad no augstumiem raugoties starp pasaules brīnumiem saprast, ka tomēr biju mēslu vabole pat bez debesss atspīduma? Bet ja tie brīnumi atsver visu ziedoto? Un tomēr, kad svara kauss nosvērsies vairāk brīnumu pusē, kad otrā pusē tiks novietoti līdzekļi un zaudētais? Vai arī ŠAJĀ situācijā ar visu to niecību svaru vieglākajā pusē es nebūsu sasodīti netīra mēslu vabole zīda palagos? Vilciens aizgājis un grozos uz kuru pusi gribu, tur līst laikam vairs nevajag. Vismaz ja vēlos saglabāt savu dažu kapeiku vērtību.Man te tagad tāda absurda situācija, kad gribas līst, kur labāk, bet putra savārita tik tālu, ka tur man patiesībā nav ko meklēt un neaizsniedzamā virsotne, dievu buduāris jau sen kā pārcēlies uz blakus kalniņu, tikai mana iesīkstējusī atmiņa saglabājusi nemainīgu kadru,par kuru turpinu jūsmot vēl gadu pēc tā uzņemšanas. Tad atliek spēja novērtēt esošo, bet kā jau es to labi zinu, nekad patieso vērtību nezināšu līdz nebūšu par kaut ko samaksājusi. Cenas nav. Šoreiz ir divas izvēles-paņemt preci un norēķināties vai paiet garām, tai pat nepieskaroties. Nekāds paņemšu un līdz kasei izdomāšu te nebūs. Ir vai nav. Tas prasa pārāk daudz stingras nostājas un pašdisciplīnas, lai nonāktu pie tādas stingras nostājas un konkrētām prasībām. Kā gan es varu ko konkrētu pieprasīt, ja tā līdz galam vēl neesmu sapratusi, ko es vispār gribu? Un atkal-ir mirklis, tagadnes vēlmes un vajadzības. Es esmu tas, kas esmu tagad. Tā laikam ir mazliet vieglāk orientēties apziņas pagrabos, jo vienmēr, lai sevi saprastu, gribas meklēt savus puvušos tomātus, kuri rezultātā nevis noved pie atklāsmēm, bet pie jaunu problēmu rašanos. Problēmu nav līdz brīdim,kad kaut ko par tādu nenodēvēju, bet lai izskatītos kaut par kapeiku gudrāka, tad problēmu klātesamība un to centieni risināt savā veidā rada ilūziju par manu 'bezgalīgo gudrību.
Turpinu jaukt savu galvu ar 101 blakus lietām, versijām un iespējām, kad tai virpulī aizmirstas galvenais-tas,kas atrodas pa vidu- es pati. Es un tad viss pārējais. Es un manas vēlmes. Ne tās, ko es gribētu nākotnē, bet tagad.
Un kad tā jauki apcerējusi savu personību, sakārtojusi savas tagadnes prioritātes, izmetusi visu lieko, tad ko man ar sevi tādu tīru un skaidru pasākt?Tiekties pēc kaut kā? Bet es taču esmu tik neprognozējams radījums, kāda velna pēc vēl nesties pēc viena brīža izdomātiem mērķiem, ja tie jebkurā brīdī var mainīties? Ak dievs, nu tācu beidziet mani mocīt, es vienkārši gribu dzīvot un man nav ne mazākās nojausmas kā... galvenais, ka labi. Bet sist sevi gribas par tādu nekonkrētību! Ko es tagad gribu?? Dzīvot! Dzīvot, nepalikot par mēslu vaboli ne zaļā pļaiņā ne baltajos zīda palagos, jo nejau tam man kāds deva iespēju dzīvot!Ja reiz man nav nekādas cieņas ne pret sevi, ne pārējiem, tad vismaz pret to vienu mistisku tēlu, kurš mani iemeta šajā pasaulītē. Laikam jau nevar tā vienā brīdī visu uzmest un tizli smaidot visu pārdot nezināma pirkuma dēļ. Lai kā gribētos, bet "visur, kur ej, visur satiec sevi" un beigās tas "viss" pārdos mani pašu, izraujot no dibena apakšas iesildīto paladziņu. Tāds izteikts egocentrisks skatījums uz lietām vienreiz jāaizmirst un man bidzot jāiemācās atrast kompromiss starp dzīvot sev un nepārdot nevienu, lai tā dīvošana sev nepaaugstinātu varbūtību izmantot manu kā izdevīgu maiņas valūtu.
Tagad, aizdedzinot cigareti, kāds smadzenēs izkliedza vārdu-sapņi.Tagad man ir apmēram 3 minūšu pauze,kad mēģinu atšifrēt šī vārda nozīmi. Man tomēr patīk sapņot un tur neko nevar mainīt. Uzticīga saviem sapņiem, jo die dažkārt sniedz anestēzijas devu uzvilktajiem nerviem. ahaaa... uzticība. Reiz lasīju, ka uzticība sīkumiem ( pat nemēģināsu te tagad sākt spriedelēt par lielākām lietām) rada izdevīgumu un pašlabuma meklējumus. Uzticība kafijai, jo tā man vienkārši garšo. Uzticība maziem mopsīšiem, jo tie tik ļoti uzlabo noskaņojumu.Bet savukārt pašlabuma atrašana garantē ikdienišķu lietu jēgu un mazās lietas veido ko lielāku.. un te..jāaaaa..nonāku pie sen gaidītajām lielajām lietām un vis visvisvisbeidzot es varētu skaļi iekliegties-visa esošā jēga. Tinot filmu atpakaļ tad uzticība veido dzīves jēgu? Hmm.. kā? Tas, ka tomēr ir lietas, kam būt uzticīgai,liek tādā veidā man saglabāt kaut mazliet pastāvības? Nemētāties kā kapeikai pa pasauli un pietur pie zemes?oooooo nu te jau tad var izspriedelēt tik tālu, ka uzticība man GARANTĒ (kā man šis vārds šodien patīk) stabilākas vertības, apziņu par daudz maz stabilu pamatu un savu vietu.un..un... un... lidz ar to ari rodas jēga,kāpēc dzīvot'un nodzīvot. Jāaa... laikam jau tomēr šī padarīšana nav nevis sevis ierobežošana, bet vairāk gan sevis slavēšana,ka man vismaz ir kam b;ut uzticīgai. Ka ir arī kaut kas priekš manis un nelidinos kā izmests plastmasas maisiņš vējā, par kuru interese nav pilnigi nevienam. Rodas aizvien vairāk un vairāk domu, bet miegs sāk pildīt savu funkciju un būšu uzticīga savam spilvenam, uzticīga siltajai segai un apzinai,ka man tāda ir. Turklāt doma jau vien silda, ka varēšu ērti pielipt vēl siltākam ķermenim un iemigt, jo arī tāds man ir blakus. Šeit un tagad un patiesībā vairāk nekas nav svarīgs. Man ir mans spilvens un man ir cilvēks, kuram tagad palīst blakus.Man kā siltasiņu radījumam ārkārtīgi nepieciešams siltums un tik tiešām tā jauki ap sirdi paliek, kad gulta nav jāsilda tikai ar savu atsalušo ķermeni. Un ko te man pusmiegā vairāk filzofēt? Jau murga sākumdaļā vāvuļoju par mirkļa burvību un šī brīža vajadzībām, kuru piepildījums prasa tik vien kā uzkāpšana uz guļamistabu, jo tur man viss ir. Sega, spilvens un dzīvais sildītājs, kurš jau kuro reizi tamborēja par savu cūkas dabu. Nu kāda gan cūka, ja reiz tik labi silda un jauki krāc. Ok... cūka, bet vismaz atklāta un nesprauž man acīmredzamus batonus :D vairāk arī neprasu un saku sev ar labunakti
Pēc šī vakara pļāpāšanas, kur galvenie saldsērīgie virsraksti pārsvarā bija garantijas, pagātnes samazgas,mīlestības meklējumi, uzticība, neaizsniedzamie dievi un grīdas lupatas sindroms, radās doma vienk;ar;si uzpīpēt un ar vairāk vai mazāk skaidru galvu visu pie sevis pārgremot.
Ir mirklis, un tāds arī tas ir. Ja negribas mākslīgi taisīt drāmas, emociju samezglojumus un jūtu neskaidrību, tad no vēsturiskiem notikumiem nekas vairāk par runas un kustību spēju nav vajadzīgs. Skats uz priekšu? Jautājums, cik tālu un ar kādu vērienu nākotnes notikumi tiek apcerēti. Vairāk vai mazāk cilvēka neizdibināmā daba (gan sava, kur nu vēl visu apkartējo) nav iepriekš paredzama, lidz ar to tā pagrūti ir spriest, cik lielā mērā nākotnes tagadnes iegribas īstenosies un vai vispār tā puķīte tālumā tiešām ir zilā krāsā, vai tomēr tā beigās neizrādās divu mēslu vaboļu kopošanās akta aina ar saules un debesa atspīdumu uz tumšo vaboļu muguriņām. Garantija varētu būt veļasmašīnai, ka pastāv iespēja, ka tās centrfūga vēl griezīsies ar tādiem pašiem apgriezien arī pēc gada, pretējā gadījumā kāds augstāks spēks to solās ja ne nomain;it, tad vismaz salabot. Veļasmašīna atšķirībā no cilvēka nav balstīta uz tik nepastāvīgu un mainīgu lietu kā emocijas un kaislības, kur veselais saprāts dažkārt grūti seko līdzi vai pat atsakās darboties. Un kas tad dos garantiju? Kas tad ko mainīs vai labos? Garantiju nav. Ir mirklis un Tev ir tas, kas Tev ir. Dzivo. Nē, ar to nepietiek, jo gribas celt no miskastes apakšas puvušo tomātu, lai grozītu un domātu, kā to atkal padarīt ka tikko no siltumnīcas iznestu, jo tas taču savā būtībā bija tik sārts un jauks. (jā, ja tā labi padomā, tomāts jau vien ir viens apbrīnojami pievilcīgs dabas veidojums) Bet nu maita sapuvis un ne pēc kā neizskatās. Tā var to grozīt un pētīt līdz nosmērē rokas un tad jau rodas nākošās problēmas-jāpatārē ūdens un ziepes to mazgāšanai. Rezultātā netīras rokas un apcere par tomātisku brīnumu. Miskaste ir viens-brauks kādreiz garām kāds atkritumu savācējs un to aizvāks, bet kad atbrauks emocionālo atkritumu savācējs? Nafig ar tiem mēsliem j;anokrāmējas pašam mēslu krājējam? Tā jau var iegrimt līdz ceļiem, kamēr kājas netur mēslu smagumu un kustību iespējas tiek krietni ierobežotas.
Man šodien patīk rīt vairs nepatiks. Ir lietas, kas patīk vienmēr. Kā man tagad zināt, kā bus šoreiz? Nekā. Galvenais, ka tagad jauki. Bet ja reiz es pati tā īsti nevaru būt droša par savu gaumi, tad kur nu vēl rēķināties,ka otrs nepaspēs savas domas main;it jau tuvāko pāris stundu laikā? Un kā gan atrast tās nezūdošās vērtības un saskaņot ar otru?! nekā. Tas laikam var prasīt gadus līdz apjaust viena viļņa esamību. Vienkāršāk ir pavaicāt sev-kas man pietrūkst šeit un tagad, šajā brīdī?Tas ir tagadnes spēks, kad jāsaprot, kas esi un ko gribi. Vērtīu skala ir mainījusies un prasības atbilst realitātei.Un tās nav materiālas prasības, tā nav arī aiz matiem pievilkta pieticība, vēlamo uzdodot par esošo.
Ar žēligu skatienu varu noraudzīties jau trešajā izpīpētajā paciņā, kad jādomā par mīlestības meklējumiem. Viegli izteikt to vēlmi bez konkrētības. Ko tieši meklēt? Zilās debesis, zaļo zāli, līdz eiforijai novedošo puķīšu smaržu vai klusu, bet pamatīgu miera sajūtu kaut kur dziļi, dziļi pašos pamatos? Puķītes ir jauka lieta, bet katru rudeni tās maitas nozied un bojā ainavu, tāpēc gribas meklēt to otro. Un atkal jau-kā zināt? Ja tas miers ir tik kluss un mieriggs, tad tas pavisam noteikti nenogāzīsies no pašām debesīm ar skaļu blīkšķi. Kāpēc viss ir tik samocīti sarežģīti?? Vai varbūt nav? Varbūt te nonaku pretrunā ar savu-šeit un tagad? Dzīvot un pat nemanīt kā miers ieplūst kā silts ūdens, pamazām uzsilstot aizvien vairāk, bet nededzinot nervus? Uz visa mainīgā fona kaut kas tik kluss liekas bezcerīgi atrodams. Bet atrodas. Kā visas sen pazudušās lietas, kuras mēdz atrasties visnegaidītākajā brīdī un laikā. Nekas nenotiek tāpat vien.
Daudz kur patīk malt mērķu uzstādīšana un tiekšanos pec tiem, bet ja mērķis ir mainīgā būtne-cilvēks? Un jo augstāka virsotne, mazāk pazīstama, jo vairāk gribas uz pasauli paraudzītie tieši no turienes? Kāpt vai atstāt to dvēselei kā saldeni rūgtu atmiņu, ka pastāv arī tādas vietas? Vai neiestātos mazliet vilšanās, kad skats no turienes nebūtu ne ar ko labāks kā no jebkura'cita, daudz pieejamaka punkta? Un ja nu tomēr tur atrodami visas pasaules brīnumi? Cik daudz var ziedot tās sajūtas dēļ, ka es tur tomēr biju? Visu? Sevi, citus un visbeidzot savu pēdējo pašapzinas palieku, kad no augstumiem raugoties starp pasaules brīnumiem saprast, ka tomēr biju mēslu vabole pat bez debesss atspīduma? Bet ja tie brīnumi atsver visu ziedoto? Un tomēr, kad svara kauss nosvērsies vairāk brīnumu pusē, kad otrā pusē tiks novietoti līdzekļi un zaudētais? Vai arī ŠAJĀ situācijā ar visu to niecību svaru vieglākajā pusē es nebūsu sasodīti netīra mēslu vabole zīda palagos? Vilciens aizgājis un grozos uz kuru pusi gribu, tur līst laikam vairs nevajag. Vismaz ja vēlos saglabāt savu dažu kapeiku vērtību.Man te tagad tāda absurda situācija, kad gribas līst, kur labāk, bet putra savārita tik tālu, ka tur man patiesībā nav ko meklēt un neaizsniedzamā virsotne, dievu buduāris jau sen kā pārcēlies uz blakus kalniņu, tikai mana iesīkstējusī atmiņa saglabājusi nemainīgu kadru,par kuru turpinu jūsmot vēl gadu pēc tā uzņemšanas. Tad atliek spēja novērtēt esošo, bet kā jau es to labi zinu, nekad patieso vērtību nezināšu līdz nebūšu par kaut ko samaksājusi. Cenas nav. Šoreiz ir divas izvēles-paņemt preci un norēķināties vai paiet garām, tai pat nepieskaroties. Nekāds paņemšu un līdz kasei izdomāšu te nebūs. Ir vai nav. Tas prasa pārāk daudz stingras nostājas un pašdisciplīnas, lai nonāktu pie tādas stingras nostājas un konkrētām prasībām. Kā gan es varu ko konkrētu pieprasīt, ja tā līdz galam vēl neesmu sapratusi, ko es vispār gribu? Un atkal-ir mirklis, tagadnes vēlmes un vajadzības. Es esmu tas, kas esmu tagad. Tā laikam ir mazliet vieglāk orientēties apziņas pagrabos, jo vienmēr, lai sevi saprastu, gribas meklēt savus puvušos tomātus, kuri rezultātā nevis noved pie atklāsmēm, bet pie jaunu problēmu rašanos. Problēmu nav līdz brīdim,kad kaut ko par tādu nenodēvēju, bet lai izskatītos kaut par kapeiku gudrāka, tad problēmu klātesamība un to centieni risināt savā veidā rada ilūziju par manu 'bezgalīgo gudrību.
Turpinu jaukt savu galvu ar 101 blakus lietām, versijām un iespējām, kad tai virpulī aizmirstas galvenais-tas,kas atrodas pa vidu- es pati. Es un tad viss pārējais. Es un manas vēlmes. Ne tās, ko es gribētu nākotnē, bet tagad.
Un kad tā jauki apcerējusi savu personību, sakārtojusi savas tagadnes prioritātes, izmetusi visu lieko, tad ko man ar sevi tādu tīru un skaidru pasākt?Tiekties pēc kaut kā? Bet es taču esmu tik neprognozējams radījums, kāda velna pēc vēl nesties pēc viena brīža izdomātiem mērķiem, ja tie jebkurā brīdī var mainīties? Ak dievs, nu tācu beidziet mani mocīt, es vienkārši gribu dzīvot un man nav ne mazākās nojausmas kā... galvenais, ka labi. Bet sist sevi gribas par tādu nekonkrētību! Ko es tagad gribu?? Dzīvot! Dzīvot, nepalikot par mēslu vaboli ne zaļā pļaiņā ne baltajos zīda palagos, jo nejau tam man kāds deva iespēju dzīvot!Ja reiz man nav nekādas cieņas ne pret sevi, ne pārējiem, tad vismaz pret to vienu mistisku tēlu, kurš mani iemeta šajā pasaulītē. Laikam jau nevar tā vienā brīdī visu uzmest un tizli smaidot visu pārdot nezināma pirkuma dēļ. Lai kā gribētos, bet "visur, kur ej, visur satiec sevi" un beigās tas "viss" pārdos mani pašu, izraujot no dibena apakšas iesildīto paladziņu. Tāds izteikts egocentrisks skatījums uz lietām vienreiz jāaizmirst un man bidzot jāiemācās atrast kompromiss starp dzīvot sev un nepārdot nevienu, lai tā dīvošana sev nepaaugstinātu varbūtību izmantot manu kā izdevīgu maiņas valūtu.
Tagad, aizdedzinot cigareti, kāds smadzenēs izkliedza vārdu-sapņi.Tagad man ir apmēram 3 minūšu pauze,kad mēģinu atšifrēt šī vārda nozīmi. Man tomēr patīk sapņot un tur neko nevar mainīt. Uzticīga saviem sapņiem, jo die dažkārt sniedz anestēzijas devu uzvilktajiem nerviem. ahaaa... uzticība. Reiz lasīju, ka uzticība sīkumiem ( pat nemēģināsu te tagad sākt spriedelēt par lielākām lietām) rada izdevīgumu un pašlabuma meklējumus. Uzticība kafijai, jo tā man vienkārši garšo. Uzticība maziem mopsīšiem, jo tie tik ļoti uzlabo noskaņojumu.Bet savukārt pašlabuma atrašana garantē ikdienišķu lietu jēgu un mazās lietas veido ko lielāku.. un te..jāaaaa..nonāku pie sen gaidītajām lielajām lietām un vis visvisvisbeidzot es varētu skaļi iekliegties-visa esošā jēga. Tinot filmu atpakaļ tad uzticība veido dzīves jēgu? Hmm.. kā? Tas, ka tomēr ir lietas, kam būt uzticīgai,liek tādā veidā man saglabāt kaut mazliet pastāvības? Nemētāties kā kapeikai pa pasauli un pietur pie zemes?oooooo nu te jau tad var izspriedelēt tik tālu, ka uzticība man GARANTĒ (kā man šis vārds šodien patīk) stabilākas vertības, apziņu par daudz maz stabilu pamatu un savu vietu.un..un... un... lidz ar to ari rodas jēga,kāpēc dzīvot'un nodzīvot. Jāaa... laikam jau tomēr šī padarīšana nav nevis sevis ierobežošana, bet vairāk gan sevis slavēšana,ka man vismaz ir kam b;ut uzticīgai. Ka ir arī kaut kas priekš manis un nelidinos kā izmests plastmasas maisiņš vējā, par kuru interese nav pilnigi nevienam. Rodas aizvien vairāk un vairāk domu, bet miegs sāk pildīt savu funkciju un būšu uzticīga savam spilvenam, uzticīga siltajai segai un apzinai,ka man tāda ir. Turklāt doma jau vien silda, ka varēšu ērti pielipt vēl siltākam ķermenim un iemigt, jo arī tāds man ir blakus. Šeit un tagad un patiesībā vairāk nekas nav svarīgs. Man ir mans spilvens un man ir cilvēks, kuram tagad palīst blakus.Man kā siltasiņu radījumam ārkārtīgi nepieciešams siltums un tik tiešām tā jauki ap sirdi paliek, kad gulta nav jāsilda tikai ar savu atsalušo ķermeni. Un ko te man pusmiegā vairāk filzofēt? Jau murga sākumdaļā vāvuļoju par mirkļa burvību un šī brīža vajadzībām, kuru piepildījums prasa tik vien kā uzkāpšana uz guļamistabu, jo tur man viss ir. Sega, spilvens un dzīvais sildītājs, kurš jau kuro reizi tamborēja par savu cūkas dabu. Nu kāda gan cūka, ja reiz tik labi silda un jauki krāc. Ok... cūka, bet vismaz atklāta un nesprauž man acīmredzamus batonus :D vairāk arī neprasu un saku sev ar labunakti
:
nu fuj, ātri pārskrienot ar acīm pāri savam palagam, jāsecina, ka maniem teikumiem jāpiešķir invaliditāte un tik samocīti vārsmojumi meklējami kādas citas manas dienasgrāmatas lapas stūros,kad prātiņš jau sen padevies un aizgājis gulēt. Domaju tik skaisti, bet pirksti uzskricelē kliba zirga skrējienu.
:
galva sāp tik nežēlīgi, ka rāpot pa sienām vēl būtu mazākais, ko šobrīd darīt. Bet kuram gan tas interesē? Skatos uz sapnī redzēto nazi uz galda un mazliet nodrebu. Tai pat laikā gribas pielikt punktu un viss. Man apnicis, esmu nogurusi. Tāpat motivācija un iedvesma sen aizmirsusi par manu eksistenci. Pamazām ķermenis brūk kopā un 13 pakāpieni augšup prasa lielu piepūli. Mēģinu palasīt, lai aizdzītu murgainās domas, bet neiespējami. Acis sāp, salasīt neko nevar un nav spēka noturēt rokās pat žurnālu, nerunājot jau par uztveri,kad tiek izlasīta pirmā rindkopa. Tikpat labi tas viss varētu būt uzrakstīts islandiešu valodā.Mēģinu savākties un sākt domāt. Neizdodas. Auksti sviedri un trīcošas rokas. Nu nav labi ar mani, tikai nesaprotu, vai vaina veselības stāvoklim vai viena smadzeņa punkta īssavienojumā. Būtu mazliet vairāk spēka, aizbēgtu, bet esmu kā guļošs dārzenis, kurš, lai kādam vēl kaut ko pieradītu, mēģina pakustēties. Lieku cerības uz pavasara atnākšanu, bet ja tas nelīdzēs, tad nu gan jāsakravā savs koferītis un prom no visiem, lai vienatnē izlemtu,ko darīt-izbeigt šo seriālu vai celties un darīt. Abos gadījumos nepieciešama saņemšanās, kuras man katastrofali trūkst.Viss spiež un griež kopā, tāpēc rodas tikai dusmas-nu nafig tā vajag?! Pietrūkst atbalsta? kam? Velns parāvis, tās galvassāpes! Jāatzīst, ka pietrūkst draudzenes, kurai izkratīt sirdi un vāvuļojot pašai atbildēt uz visiem jautājumiem. Laikam jau tas saprotošais skatiens, apskāviens un uzmundrināšana ir vairāk nepieciešams nekā biju iedomājusies. mazliet tikai jāpagaida un tad jau atkal būs kam paraudāt uz pleca.