ruukjelis -

Citam - jūra, citam - kalni, citam - mežs... Man - upe... Esmu dzimusi un augusi pie upes, tāpēc upe ir mans enerģijas avots, mans padomdevējs un uzklausītājs... Kādreiz skolas gados ievziedu laikā gāju pie upes sēdēt kokā un rakstīt sacerējumus :) Arī tagad man patīk sēdēt un sēdēt pie upes un aizdomāties par dzīves vērtībām un es jūtu kā upes plūstošā enerģija ieplūst manos locekļos... Upe atšķirībā no jūras un kalniem, ir mainīga, plūstoša, un tai pat laikā mērķtiecīga. Tā zina, kurp dodas :) Upei katrs mirklis ir citāds, pie tam sīkumus tāaizrauj līdzi kādu gabalu, bet pēc tam izspļauj krastā kā nevajadzīgus, bet mūžīgās vērtības tā sargā un neļauj krasta un debess atspulgu aizraut līdzi tālēs :)
Pirms nedēļas es piedzīvoju ārkārtīgi skaitu pilnmēness nakti pie Abavas - mēness un zvaigznes spoguļojās ūdenī, upe elpoju siltu elpu, kas lēni cēlās augšā un pakāpeniski ietina kokus... gaišs bija kā dienā. Un man likās, ka es esmu neprātīgi laimīga, ka kaut ko tādu varu piedzīvot. Un apskaudu dabu, kas kaut ko tādu redz vai ik katru nakti... katru dienu... katru brīdi...