Pirmais burbulis. Malvīne iekš sms saka,ka viss esot ideāli. Bet, protams, viņas abas ar Justīni Igaunijas zemē.
Otrais burbulis. Rita sēž pie datora un meklē jaunas bērnu nometņu idejas.
Trešais burbulis. Andrejs rakstot savai mammai jau parakstās kā Rita un Andrejs. Šit,tas laikam nopietni, ne?
Ceturtais burbulis. Rīt intervija/tikšanās ar kādu jauku dāmu. Braukšu maršrutā Valmiera-Valka. Mēģināšu izlikt savu šarmu. Ja paveiksies, vasarā organizēšu bērnu nometnes.
Piektais burbulis. Parodoksāli. Pagājušā nedēļā intervēju pati vairākkārt. Šonedēļ intervēs mani.
Sestais burbulis. Klīstot internetā atradu dažas foršas idejas. Viena no rokdarbu idejām pavisam noteikti piesaistīja manu interesei- burbuļ-zīmējumi. Burbuļu māksla. Visvienkāršākais veids kā to īstenot ir sajaukt burbuļpūšamo ar ēdienu krāsvielām un tikai pūst uz velna paraušanu. Lai gan neko raut nevajag.

Trešdien plānojas mana pirmā intervija mūžā. Nē,ne man kāds ko jautās, bet es pati. Ak jel. Kad pagājušā nedēļā par to uzzināju, sāku panikot. Ko darīt, bet pats galvenais- kā darīt?! Pirmā doma- laikam jau jāsazvana darba vadītāja un jāuzprasa vai viņa varēs pārlasīt jautājumus un pateikt, ka tie nekam neder un vajag citādāk. Zvanu uz augstskolu un izrādās manai darba vadītājai ir atvaļinājums. Jā,tieši tagad ziemā. Nemaz nerunājot par to,ka ir semestra beigas. Ceru,ka viņa vismaz šobrīd atrodas slēpošanas trasē, pārnakšņo kalnu namiņā un no rītiem dzer kafiju, pie sevis nodomājot "Ejiet jūs visi dillēs studentiņi, man ir brīvdienas". Tās vismaz būtu vērtīgas brīvdienas tad. Un visam pa virsu vēl augstskolas lietvede telefonā apjukusi jautā- "Jums saistībā ar bakalauru,ja?" uz ko atbildu "Nē, man gada projekta sakarā, intervijas jautājumi jāpārbauda..." uz ko pēc nelielas klusuma pauzes es saņēmu atbildi "Ā,gada projekts? Nu bet jums vēl nav kur steigties..." Jo kāpēc gan lai studenti sāktu kaut ko laicīgi, vai ne?

Šodien pirmo reizi turēju rokās diktofonu. Rīt dabūšu baterijas un veikšu pilot-interviju ar Andreju. Nosaukums: "Nesmejies, bet atbildi uz jautājumu, tikai tuvāk tam verķim".

Laikam jau nobijos pati no sevis un savām domām. Tās brīvdienas tomēr mazliet par garu un vientuļu. Sēžu Maskačkas dzīvoklī un prātoju, kad tad būs tās pārmaiņas. Bet laikam jau, ja pats neradīsi,tad arī nebūs. Ieeju mazliet kaut kāda apburtajā lokā jeb tautā to laikam sauc par ziemas depresiju. Paliek atklāts jautājums par lieki iztērētajām stundām, pat dienām. Kur lai sevi izpaužu? Andrejs teica, ka man vajagot tādu nopietnu hobiju... Ej nu saprotu kur lai liekos tagad. It kā jau darīt būtu ko, bet kaut kas velk atpakaļ un ievelk iekšā burbulī. Tā nu sēžu burbulī un netieku ar sevi galā. Laikam tūliņ pat iešu ārā no mājas. Aiziešu līdz Daugavai un aizstāgāšu savus 3 kilometrus līdz putnu vērošanas tornim (Ķengaraga promenādes pašā galā). Ja jau kustība un virzība iepriekš man devusi labu,iespējams, dabūšu kādu skaidrību vai klikšķi vai vismaz ieelpošu vēju un nomierināšos. Jāpārslēdz kanāls un jābeidz sevi žēlot. Saņemties būs tas ar ko sākšu.

Pirmā Galaktika.
Piektdiena. Saģērbti smalkākās drānas, izteikti tosti, iedzerts vīns. Bagātīgi klāts galds. Svecītes un Ziemasvētku elektriskās lampiņas rada svinīgu noskaņu. Samīļots un izspēlēts pa kādai spēlei. Mazliet jau kā buržiji svinējām to manu vārda dienu. Tāds bija plāns- pa smalko. Bija skaisti.
Otrā Galaktika.
Sestdiena tiek pavadīta slinkojot un pūšot. Un ēdot. Bet tie darbi jau kaut kā uz priekšu neskrien. Tāpēc labākais laika nosišanas veids ir karsts kakao un seriāls. Malvīne gan spītīgi izliekas, ka kaut ko dara. Es tikai atsakos un ietinos dziļāk segā.
Trešā Galaktika.
Ir Svētdiena. Esam uz šosejas. Pirmo stundu stāvot Juglā vēl nesalstam. Kustamies kā pingvīni un ceram. Nekā. Valmiera mūs šodien negrib. Pēc gandrīz 2h izlemjam, ka esam nosalušas. Glābējzvans- sarunāju mammu, kas atbrauks pretī uz Juglu un aizvedīs uz mājām. Jo e-talonam naudas nav, nekam vairs nav. Mamma ellīgi dusmīga. Esmu es bezatbildīga. Apjukusī Rita un Malvīne tiek izlaistais pie dzīvokļa. Esam sākumpunktā. Ome atsūta 10 Ls, lai es nemirstu badā.
Ceturtā galaktika.
Pirmdiena. Man 9:40 sākas lekcijas Vidzemes Augstskolā, Valmierā. Jau iepriekšējā vakarā uzrakstīju sms pasniedzējam, ka būšu tikai ap 13:00. Atbildi saņemu 4:00 naktī- būs labi. Esam sarunājušas mašīnu, kas mūs aizvizinās plkst. 11:00 izbraucot no Rīgas. No rīta tiek saņemta sms- mašīna salūza. Tā nu mēs nospriežam, ka jāmeklē cita mašīna un glauni noliekam telefonu uz galda. Guļam tālāk. Ap 10:00 pieceļamies un atrodam mašīnu. Ar visai dīvainām sarakstēm par to cik sveram un vai tiešām esam divas nevis viena, tiekam pie braucamā. Valmierā ierodos 14:15. Aizgāju uz lekciju. Paspēju noprezentēt.

Lūk tās bijušas veiksmīgas brīvdienas draugi!

Šodien nopirku desu. Brokastu desa. Tā bija lēta. Nu tā aptuveni ap 0,85 santīmi. Bija teikts,ka akcijas cena. Nu es jau vispār meklēju to,kas lētākā. Cerams,ka tur nav iemaltas zeķes un ziepju pārpalikumi. Nākamreiz vai nu pirkšu par 50 santīmiem dārgāku vai nepirkšu vispār.

"Velns parāva suni aiz astes
 Un teica: ''Tev celtnieka nags."
Bet kāpēc tik līdzīgas kastes?
 Tas taču - Ķengarags."

/V.Hermanis/

Kāpēc man gribas atkal kaut kur aizbēgt? Neesmu motivēta nekādiem darbiem un tikai sēžu uz mākoņa malas un sapņoju par to kā varētu būt. Kaut kā jocīgi. Un tā Rīga liekas tik sveša. Valmiera arī. Dzīvoju joprojām visam pa vidu. Vēl neesmu atradusi mājas. Ir tikai tādi kaktiņi, kuros nolīst, kad ir par daudz. Bet kur tad ir tās īstās mājās? Nevajag pārprast ar ceļošanu. Tā ir kustība, dzīvesveids, kas man iet pie sirds. Tāpēc brīžiem liekas, ka tās būtu tās īstās mājas- kustībā. Bet visam savs ceļš ejams. Ticu, ka būs tās mājas un miera sajūta un būs. Tas viss būs.
Bet, ja runājam par māju sajūtu kā tādu, tad laikam piekritīšu dziesmai Home, Edward Sharpe and The Magnetic Zeros izpildījumā. Tur skan tik jaukie vārdi
Let me come Home
Home is wherever I'm with you...
Viena teorija par mājām man jau bija- esmu pasaules pilsonis un mājas ir tur, kur esmu es, un tur, kur ir mani mīļie. Un tieši tagad ir tas laiks, kad mans vīrietis neatrodas vienā valstī ar mani, kas nozīmē, ka nejūtos kā mājās. Varbūt arī tas ir iemesls, kāpēc esmu tik apjukusi par to māju izjūtu. Kaut kāds juceklis. Kad pati biju ārpus Latvijas- biju pārāk aizņemta, lai domātu par māju sajūtu, jo es taču biju ceļā, kustībā... Tad nav laika domāt par nostaļģiju.

Nobeigumā jasaka,ka domas dalās. Man ir divas mājas- vienas ir tās, kas eksistē realitātē (nu tur, kur mantas glabājas) un otras ir tās, kurās esmu ar sev tuviem cilvēkiem, kas nozīmē, ka varētu dzīvot arī Bangladešā. Bet es gribu pamēģināt arī trešās mājās- solo travel- aizbēgt uz kādu gadu un tad redzēt, kas notiek, uz kādām mājām tie ceļi ved.

Tādai jauniešu organizācijai kā Klubs "Māja" notika valdes treniņš. It kā jau nopietna padarīšana, kas ietver tādus gudrus vārdus kā stratēģijas un gada plāna izveidošana, komandas saliedēšana un kas tik vēl ne. Kopīgi ar Ditu tad uzņēmāmies īstenot šī treniņa gaitu (pie viena vēlos pateikties Ditai par smaidīgo sadarbību). Bijām kā procesu kustinātāji. Reālā darbība jau notika no dalībnieku puses. Mēs bijām tikai tādi nemiera gariņi,kas iekustināja pazemes akmeņus iznākt virspusē.
Varētu teikt,ka šīs brīvdienas man deva skatījumu no otras puses. Četrus iepriekšējos gadus esmu piedalījusies valdes treniņos kā valdes loceklis un treniņa dalībnieks. Šoreiz man bija tas gods pārstāvēt treneru pusi. Tā sakot pavērot no malas un ielikt savu artavu nākamās valdes attīstībai un veiksmīgam komandas darbam. Ja runājam par komforta zonām, tad jāsaka, ka šoreiz izgāju ārpus tās komforta zonas un atklāju dažas noderīgas lietas nākotnei:
1)Joprojām neesmu atvadījusies no neformālās izglītības, kas nozīmē, ka es nenolīstu pagrīdē ar visām savām neīstenotajām idejām, bet izlienu atkal saulītē un daru, DARU. Jauna projekta ideja un motivācija to īstenot. Tādēļ jāsaka,ka ne tikai motivēju citus darbam, bet motivējos arī pati;
2) Man patīk plānošanas darbi. Šur tur vēl pietrūkst līdz pilnībai,taču viss ir uzlabojams. Laikam jau dienās būšu cilvēks,kas organizē, plāno un attīsta idejas un projektus. Varbūt ceļojumu organizēšana vai viesu mājas pārvaldība, kas to lai zina;
3) Ir tads sen zināms teiciens "Only practice makes us perfect" jeb tikai praktizējot un mēģinot mēs tiksiem pie karotā rezultāta. Man viss vēl priekšā. Šī bija pirmā šāda veida pieredze un ir lietas,kas jāuzlabo, tāpēc prakse ir veids kā nonākt pie labiem rezultātiem.
Un gluži kā oficiālas vēstules noslēgumā vēlos apsveikt jauno Kluba "Māja" valdi 2012/13 ar veiksmīgu gada sākumu. Novēlu tieši tikpat lielu motivāciju un entuziasmu saglabāt visu gadu. Kā teiktu Paulis: "Mēs visi ticam, ka mūsu pūliņi kādreiz tiks atalgoti un mēs spēsim atbildēt uz jautājumu, kāpēc spērām šādu soli – soli, kas savulaik bija šķitis pat nedaudz pārdrošs. Jo nejau vēlme kaut ko izskaidrot mūs dzen uz priekšu, bet gan griba neapstāties." /Paulu Koelju "Brida"/
Iepazīstieties,tā ir lielākā daļa no lieliskajiem Kluba "Māja" valdes pārstāvjiem.

Kur tā mūsdienu jaunatne nonāks dienās? Galīgi jau vairs nezina kur robežas. Drausmīgi. Tikai nodzeršanās, sekss un internets. Nekas cits taču neinteresē.
Atkal... Atkal jau pamodos ne savā vidē. Nevaru saprast, kas ir mainījies un kāpēc ir tik silti. Laikam jau tāpēc, ka tikai Kristīnes gulta spēj noturēt 5 cilvēkus vienkopus. Pat tā, lai neviens neizgāžas no gultas. Viss normāli. Tā mūsdienu jaunatne taču ir samaitāta. Dzert un pīpēt. Lai tās tirgus tantes beidz bubināt, ka tie jaunieši neko citu nezina. Tad teiksim- jā, mēs esam luņi un neko nesaprotam no īstās dzīves. Bet,kās tā tāda ir? Kurš var to man pateikt? Ja tirgus tante man to izklāstīs, tad visi mani jautājumi tiks apklusināti. Tad būs miers virs zemes un Ritai skaidrs prāts.

Ir agrs. Zinu,jo vējš, kas pūš no aizlīmētā loga ir gana dzestrs, lai būtu pietiekoši auksts rīts. Nesaprotu kurā gadalaikā esmu. Zinu tikai to, ka vakardienas izdzertais vīns ir trāpījis man. Maniem baltajiem palagiem. Neko ļaunu negribēju. Kā jau visi, kas vakaros pļurkst un tukšo pa vīna glāzei. Tie jau zin'. Tie ir tie īstie pasaules zinātāji. Zina kur saule un roņu mazuļi lec, kur dzīve saldāka un kur kājas nepaliek slapjas. Tā arī es kuļos pa pasauli. Dažreiz topu gudrāka un atrodu atbildes vīna glāzes dibenā. Dažreiz tāpat vien kuļos- nesaprasdama kur beidzas upe un sākas jūra.
Un ne jau viena. Nav tik skumji. Ir man līdzinieki. Dažkārt. Bet vispār var arī viens. Viens kā diegs. Viens šajā kailajā pasaulē.