Laikam jau nobijos pati no sevis un savām domām. Tās brīvdienas tomēr mazliet par garu un vientuļu. Sēžu Maskačkas dzīvoklī un prātoju, kad tad būs tās pārmaiņas. Bet laikam jau, ja pats neradīsi,tad arī nebūs. Ieeju mazliet kaut kāda apburtajā lokā jeb tautā to laikam sauc par ziemas depresiju. Paliek atklāts jautājums par lieki iztērētajām stundām, pat dienām. Kur lai sevi izpaužu? Andrejs teica, ka man vajagot tādu nopietnu hobiju... Ej nu saprotu kur lai liekos tagad. It kā jau darīt būtu ko, bet kaut kas velk atpakaļ un ievelk iekšā burbulī. Tā nu sēžu burbulī un netieku ar sevi galā. Laikam tūliņ pat iešu ārā no mājas. Aiziešu līdz Daugavai un aizstāgāšu savus 3 kilometrus līdz putnu vērošanas tornim (Ķengaraga promenādes pašā galā). Ja jau kustība un virzība iepriekš man devusi labu,iespējams, dabūšu kādu skaidrību vai klikšķi vai vismaz ieelpošu vēju un nomierināšos. Jāpārslēdz kanāls un jābeidz sevi žēlot. Saņemties būs tas ar ko sākšu.