Kur tā mūsdienu jaunatne nonāks dienās? Galīgi jau vairs nezina kur robežas. Drausmīgi. Tikai nodzeršanās, sekss un internets. Nekas cits taču neinteresē.
Atkal... Atkal jau pamodos ne savā vidē. Nevaru saprast, kas ir mainījies un kāpēc ir tik silti. Laikam jau tāpēc, ka tikai Kristīnes gulta spēj noturēt 5 cilvēkus vienkopus. Pat tā, lai neviens neizgāžas no gultas. Viss normāli. Tā mūsdienu jaunatne taču ir samaitāta. Dzert un pīpēt. Lai tās tirgus tantes beidz bubināt, ka tie jaunieši neko citu nezina. Tad teiksim- jā, mēs esam luņi un neko nesaprotam no īstās dzīves. Bet,kās tā tāda ir? Kurš var to man pateikt? Ja tirgus tante man to izklāstīs, tad visi mani jautājumi tiks apklusināti. Tad būs miers virs zemes un Ritai skaidrs prāts.

Ir agrs. Zinu,jo vējš, kas pūš no aizlīmētā loga ir gana dzestrs, lai būtu pietiekoši auksts rīts. Nesaprotu kurā gadalaikā esmu. Zinu tikai to, ka vakardienas izdzertais vīns ir trāpījis man. Maniem baltajiem palagiem. Neko ļaunu negribēju. Kā jau visi, kas vakaros pļurkst un tukšo pa vīna glāzei. Tie jau zin'. Tie ir tie īstie pasaules zinātāji. Zina kur saule un roņu mazuļi lec, kur dzīve saldāka un kur kājas nepaliek slapjas. Tā arī es kuļos pa pasauli. Dažreiz topu gudrāka un atrodu atbildes vīna glāzes dibenā. Dažreiz tāpat vien kuļos- nesaprasdama kur beidzas upe un sākas jūra.
Un ne jau viena. Nav tik skumji. Ir man līdzinieki. Dažkārt. Bet vispār var arī viens. Viens kā diegs. Viens šajā kailajā pasaulē.