man šogad laikam tikai lielpilsētu ceļojumi spīd. pēc mēneša vīne, pēc diviem obligātā berlīnes deva, rudenī londona (un šoreiz tiešām, jo braukšu viena pati, bez flaky draudzenes uzaicināumiem). kas ir ļoti forši, jo esmu city girl caur un caur, bet drusku skumdina, ka nesanāk naudas kaut kādiem kalniem. tagad drusku stragloju ar mācību gada pabeigšanu, bet nākamgad ar maģistra diplomu kabatā varētu pamēģināt santjago ceļu, tagad skatos visādus jūtuberu padomus par to, kas ņemams līdzi somā, staigājot pa dienvideiropu. un es taču nekad neesmu bijusi tālāk dienvidos par bavāriju. bet šogad laikam nāksies iztikt ar latvijas valsts mežiem.

es neatceros pēdējo vīkendu, kad es neko nedarīju. man šonedēļ ķipa bija atvaļinājums, bet trešdienas vakarā sapratu, ka nav iespējams uzrakstīt kursadarbu nedēļas laikā un ka vispār atvaļinājumā vajadzētu atpūsties, nevis baigi rukāt. nu un tad ceturtdien bijām pārgājienā un uz restorānu, piektdien bijām uz bāru un uz reivu, vakardien gulšņāju, skatījos seriālus, ēdu džankfūdu un dzimšandienas kūkas pārpalikumus, šodien aizbraucām uz pludmali un dzērām aliņus. un rīt atkal uz darbu. un tāpat jāpabeidz semestris. nekā jauna.

man patīk censties strādāt kafejnīcās un no blakusgaldiņiem dzirdēt, ka viņiem arī ir grūti un daudz jādara. šodien sapratu, ka manā neilgajā "karjerā" man ir bijis tikai viens ne-mācību atvaļinājums. tā viena nedēļa pirms pusotra gada. bet nu topošajam akadēmiķim (lol) pie tā jau laikam jāsāk pierast. varbūt izklausās ļoti naivi un muļķīgi, bet es nespēju eksistēt bez work-life balansa. man ir jāiet uz to tusiņu, jo labāk aiziet uz tusiņu, nekā vīkendu pavadīt trauksmainās mocībās, kas nav ne produktīvas, ne relaksējošas. ceturtdien sākšu svinēt savu dzimšanas dienu, līdz tam jāuzraksta kaut kāds kursadarba gabaliņš. bet arī jāapciemo ome, jāfotografē ceriņi, jāaizbrauc līdz decathlonam, terapijā jāturpina šķetināt pirms divām nedēļām paceltais murgs, jāaiziet uz mākslas muzeja erotisko izstādi, jāskatās hokejs, jāmostas bez modinātāja, bet tik un tā pietiekami agri no rīta jāieķer labs galdiņš kafejnīcā.

tā gribēju iet uz randiņiem, ka vakar palaidu garām eirovīzijas pusfinālu. nu un randiņš bija tik labs, ka esmu gulējusi divas stundas, bet tagad skatos klipiņus ar donu un varētu apraudāties.

gribu iet uz randiņiem un iemīlēties, bet vispirms jāpabeidz šis semestris :(

vakarvakarā, pirms iemigu, no vannasistabas ar ļoti precīzu intervālu sāka nākt dīvainas skaņas. man likās, ka tā varētu būt kaut kāda kanalizācijas problēma, ar kuru es vnk negribēju dīlot un spiralot, gūglē meklējot kaut kādus akūtus risinājumus, kuru man mājās vienkārši nav. bet arī doma, ka man nedēļas nogali vajadzētu pavadīt dirnot mājās ar kaut kādiem santehniķiem, likās ārkārtīgi nomācoša. es biju šausmīgi nogurusi un negribēju pēkšņi uzskriet bubulim. kaķis gan aizgāja pārbaudīt (malacīte, viņa iet pārbaudīt visas aizdomīgās skaņas dzīvoklī), bet es izrubījos pirms viņa atnāca atpakaļ. pamodos divas stundas pirms modinātāja, visnotaļ priecīga, ka dzīvoklis nav piepildījies ar sūdiem un ka kaķis ir atgriezies un aizmidzis man blakus, bet vannasistabas ritmi nebija mitējušies. visbeidzot, kad pusseptiņos spēju noturēt vaļā acis un pa manu netīro logu man tieši sejā spīdēja saule, saņēmu drosmi un konstatēju, ka tā bija faking veļasmašīna, kas dīvainā veidā bija palikusi ieslēgta atvērtām durvīm. vot tā notiek, kad maigā žvingulī atnāc mājās un pirms miega izmazgā veļu, lai nākamajā rītā varētu uzvilkt zeķbikses. es tak ar rokām varēju izmazgāt.

pēc pusotra gada administratīvajā darbā esmu kļuvusi nejutīga pret birokrātiju. man paliek arvien grūtāk būt empātiskai pret cilvēkiem, kas to nepazīst tik labi kā es. kad es līdzjūtīgi un pielabinoši saku "nujā, mums diemžēl te ir tāda sistēma", es vienkārši izliekos, ka esmu dzīvs cilvēks, nevis iekšēji miris ierēdnis, un gaidu, kad tas lohs beigs ņerkstēt un sāks pildīt veidlapu. nu labi, varbūt ne tik rupji. varbūt, ja es kļūšu par zinātnieku, šī jaunā personības daļa atmirs un atjaunosies iekšējā anarhija. es nezinu. bet veidlapas tiešām nav tik sarežģītas.

divu turpmāko nedēļu plāns - neizdegt. man jārīko tik daudzi pasākumi, ka esmu pārsteigta, ka neesmu saputrojusies un nejauši iztērējusi darbiņa līdzekļus, lai kādu ārzemju partneri neuzaicinātu uz pasākumu, kurā viņam nav jābūt.

vakar beidzot biju pārgājienā, šķiet, ka kādu gadu nebiju bijusi, kas ir nožēlojami. r. ir ārpus zonas, tādēļ viena pati varēju nostaigāt 21km gar jūru. tas bija fantastiski, man nebija nevienas domas galvā, arī neklausījos mūziku. tagad šausmīgs nogurums, ēdu otrās brokastis un domāju, varbūt šodien varu strādāt no mājām, jo vnk ļoti negribas iet (hahā) uz ofisu.

man bija tikai viens mērķis šomēnes - nokārtot sesiju, kas pat izdevās ar augstāko vidējo atzīmi līdz šim, lai gan pāris dienas pirms atzīmju izlikšanas raudāju par to, ka visdrīzāk būšu akadēmiskais parādnieks, nevis ierocis. tas drusku aptumšoja runas par to, ka es varētu absolvēt terapiju - kam piekrita pati terapeite, jo laikam normāli cilvēki nekrīt histērijā par to, ka pāris dienu jāgaida atbilde no janvāra beigās ļoti noslogotajiem profesoriem.

vakar iegāju pirmajās humpalās pa ceļam no terapijas un manifestēju leoparda jaciņu. es gan biju to iztēlojusies mazliet citādāku, bet, ja pirmajās humpalās mani sagaida gandrīz ideāla jaciņa, tad uzskatu, ka man ir visas tiesības teikt, ka tā ir tieši tāda, kā gribēju.

jau janvāra otrā nedēļa sākusies, bet man joprojām nav ieplānots neviens ceļojums šajā gadā. tikai fantāzijas par vilcienu uz viļņu.

smagi, bet labi strādāju
neskaitot dzīvi anglijā, pirmo reizi mūžā vairs nedzīvoju pārdaugavā
atradu vēl vienu dvēseles radinieku
kāpu kalnos ar savu mīļāko cilvēku
divi depeche mode koncerti, viens no tiem manā dzimšanas dienā
apkaunojoši maz reižu biju teātrī, kino un pārgājienos
berlīnes izvirtības ārpus šīs pasaules
bet pirmoreiz pa ilgiem laikiem aizceļoju kaut kur, kur nekad nav būts - uz prāgu
pirmoreiz pa ilgiem laikiem biju mazā ceļojumā ar saviem vecākiem
sapratu, ka ons nav priekš manis
uzsāku maģistrantūru :)

mamma man katru gadu ziemassvētkos dāvina kādu noras ikstenas grāmatu, un es neesmu droša, vai nav jau par vēlu viņai pateikt, ka man nepatīk nora ikstena.

dīvains dzīves posms, kad ir gandrīz vai jāslēpj savas intereses, un man tas šķiet ļoti pretdabiski.

viena lieta, kas man vispār necik studijās nepietrūka, ir tā draudīgā balstiņa galvā, kas atgādina, ka tev vispār šobrīd vajadzētu būt mājās un mācīties, kad baudi laiskas brīvdienas. līdz trešdienai jāizlasa kādas 80 lappuses, par tām vēl rakstveidā jāreflektē, bet esmu ļoti nogurusi, jo divarpus stundas šodien starppilsētu autobusā koncentrējos uz neapčurāšanos. un es esmu tas cilvēks, kurš pirms tāla ceļa pačurās trīsreiz.

šodien liekam jaunu bildi iekšā :)

protams, ka ārkārtīgi veiksmīgi tiku maģistrantūrā, pilnīgi bezjēdzīgi izlieti stresa sviedri. nevaru sagaidīt, kad vēlos ziemas vakaros braukšu mājās ar 15. trolejbusu, no kura līdz šim veiksmīgi esmu izvairījusies. tuvākais bārs 15min gājiena attālumā. ļoti ceru uz foršiem kursabiedriem.

pieteicos maģistrantūrai. man liekas, ka mana motivācijas eseja ir zem katras kritikas, bet nu 500 vārdos vispār neko nevar izstāstīt un tā īsti ieskrieties, vismaz tādu vainīgo es atradu. ļoti mīžu un krindžoju par domu, ka man būs jāiet uz pārrunām pie cilvēkiem, kuri jau mani izaudzināja un iedeva bakalauru. es ļoti sen nebiju izjutusi šito perfekcionismu, kad pastāv tas stulbais spektrs, cik ļoti tu labi vari izdarīt lietas, un pats esi nepareizajā galā. vismaz man tā šķiet. nu, es noteikti varēju būt otrā galā. šī nedēļa būs mazliet mokoša, bet cerams, ka pēc nedēļas tomēr varēsim svinēt uzņemšanu.

nopirku bārkstainu pātadziņu un kaķis domā, ka tā ir viņas jaunā spēļmantiņa.