klau, ir jau tāda vasara. vismaz rīgā ir stipri siltāks par jūrmalu, kur man svētdien jāatgriežas. satiku draudzenīti, ar kuru esam baigi satuvinājušās pēdējā gada laikā, lai gan vidusskolā gariem zobiem piecietām viena otru. raudājām par to, kā vakar piedzērāmies (katra atsevišķi) un nokavējām savus svarīgos dedlainus (katra savu). viņa apsolīja, ka varēšu piedalīties viņas dokumentālajā filmā un būt komandas sastāvdaļa, par ko esmu baigajā starā, lai gan līdz tam vēl krietns brīdis. un vispār ceru, ka tiešām tas notiks, ka tas nepaliks tikai čē sarunu līmenī - bet es nudien atcerēšos un vislaik prašņāšu. minos mājup un nebija īpašu iebildumu salīt. esmu paspējusi iesauļot pulksteni uz rokas.