man likās, ka tagad varēšu kādubrīd iztikt bez terapijas, jo man principā viss ir skaidrs un atlicis vien nopietni ķerties klāt Darbam Ar Sevi, bez citu balsta un rociņu turēšanas, tikai, kā jau visas labās un nepieciešamās lietas, to ir ļoti grūti uzsākt. mazliet aizdomājos, ka varbūt tomēr vajag apciemot terapeiti Vienā Pēdējā Jautājumā, par kuru man ļoti kauns runāt, bet kurš arī tik ļoti traucē dzīvot, ka nevaru izturēt. it kā jau tas paslīd zem Darba Ar Sevi kategorijas, bet man šķiet, ka tomēr viena galā netikšu. vissūdīgākais ir tas, ka šo Jautājumu apspriest ar terapeitu mani mudināja mans absolūtais zābaks bijušais draugs, kuram es, protams, kategoriski atsakos klausīt arī pusotru gadu pēc šķiršanās. man ir tik faking grūti atmest to savu debilo spītēšanos arī pusotru gadu dzīvojot ar šo vienu problēmu, šo Vienu Pēdējo Jautājumu. gribu visu darīt pati, pati, pati, bet terapeits jau arī ir tas cilvēks, ar kuru jārunā par "ļoti kauns" lietām.