kad es jaungada dienā devos uz tuvāko staķiku pēc tostermaizes (12 minūšu pastaiga), man bija tāda negaidīta, bet ļoti patīkama, sakarīga un motivējoša saruna ar sevi, kuras rezultātā es vēl šobaltdien jūtos ļoti stabila un kā visnotaļ sakarīga persona. un paskat, kaut kāds tostermaizes kvests man palīdzēja krietni labāk nekā terapija, bet varbūt tas arī ir terapijas nopelns, ka es tā spēju sevi motivēt. anyway, man ir baigi interesanti ar sevi un es tagad esmu pieķērusi sevi pārvēršamies par personu, ko pirms gadiem būtu nežēlīgi nolikusi. protams, ka tas ir tāds dabisks process un man joprojām ir ļoti apšaubāma gaume, bet interesanti, nu, atmest tās klapes no acīm. es šo rakstu, lai kaut kā nosistu laiku, kamēr atbrīvosies veļasmašīna. viss, ko es pēdējā laikā velku, ir trīs džemperu rotācija, bet viņi visi ir ļoti netīri.