pirms pāris dienām skolā man uzradās mūza vēl vienam stāstam, tātad abiem degošākajiem kursadarbiem idejas tagad ir un varu beidzot normāli ķerties pie darba. žanram creative non fiction gluži labi derēs mana vāvuļošana par māju uz olgas un nometņu stūra, kur uzaugu es, mana māte, mana vecāmāte un laikam arī vecvecmāte. četras paaudzes vienā daudzdzīvokļu namā. tika apdzīvots trīsistabu dzīvoklis trešajā stāvā vienās trepēs un divistabu dzīvoklis pirmajā stāvā blakustrepēs, kas bija manas mājas līdz septiņu gadu vecuma. pēdējā, kas šo namu pameta, bija manas vecāsmātes māsa pirms gadiem, nezinu, septiņiem? un tagad esam izkaisīti katrs savā blokmājā vai jaunbūvē. es vispār kaut kur nahuj anglijā. nupat runājos ar māti par šo savu ieceri un knapi neapraudājos. tā ir mana lielākā vēlēšanās kādreiz atgriezties tajā namā, grandioza un utopiska, bet visnotaļ reāla. ķipa dzimtās mājas, bet tomēr īsti ne, tikai tā saikne ir pārāk spēcīga, traucējoša, uzmācīga, lai to ignorētu.