lidostā vēroju glītu sniedziņu, nenormāli žēl, ka tieši tik skaistā rītā jābrauc prom. man prātā nāk stulbas fantāzijas par sniedziņa un lidojuma iespējamo nesaderību, nu tā, ka lidojums, piemēram, varētu notikt rītdien, bet es varētu pa to laiku aiziet pie savas ārstes (es tiešām mīlu savu ģā). man sejas rajonā pēkšņi uzradies nelabs draugs, kas uztūka un pagājušajā naktī neganti sāpēja. es nevarēju aizmigt, ļoti pinkšķēju, manas lūgšanas aprobežojās ar “es tikai gribu, lai viss ir kārtībā.” izmisumā beidzot atcerējos par ibumetīnu, kas, kā vienmēr, visu atrisināja. es tikai turpināšu pie visa vainot stresu.

man likās, ka nav nekā skumjāka par ieripošanu fratonas stacijā, bet tad atcerējos "circenīša ziemassvētkus."