man katru trešdienu uznāk dusmas uz lū boifrendu, kad viņi abi apdzērušies atnāk mājās, bet viņa ir tā, kas abiem taisa pēcdzeršanas našķus. vispār viņa ir galvenā aptekalētāja, cik esmu novērojusi. nu labi, izņemt picu no saldētavas un ielikt krāsnī nav gluži kinder kuche kirche ekvivalents, bet viņa vienmēr ir pilnīgā hlamā, kamēr viņš turas gluži piedienīgi, nu džīzas kraist, tu nevari bišķīt aptekalēt savu dāmu? it īpaši man atmiņā palikusi viena reize, kad lū man nakts vidū rādīja diezgan briesmīgu pušumu uz muguras, jo bija kaut kur novēlusies, mazliet pinkšķēja un pīkstēja fakin tostermaizes taisot, bet viņš jau bija laiski atlaidies. vispār viņš vienmēr nāk tikai uz šejieni, lū viņa rezidenci neapmeklē (es varu iedomāties iemeslu), lai gan tās ir kaut kādas superilgās attiecības ar savu sistēmu. bet nu ok, varbūt man tikai skauž, ka viņi katru trešdienu piežļurgājas un pēc tam ēd picu un ka ir kopā tik ilgi. man tikai gribas vicināt rokas un kaut ko kliegt par saviem uzskatiem, kuri nevienu nepiš. meitenīt, padzer tējiņu un nomierinies.

tikmēr man jāraksta literatūras analīze, kuras dēļ dabūšu šonakti negulēt un rītu miegoties lekcijās, bet es klabinu un cenšos atturēties no piektās kafijas, jo pēdējoreiz, kad izdzēru piecas kafijas, redzēju briesmīgu murgu, tfu. kad uzrakstīšu vēl 400 vārdus, pacienāšu sevi ar kaut kādu oreo jogurta brīnumu. toties uzzināju, ka oskars vailds savulaik bijis sieviešu žurnāla redaktors un no sieviešu žurnāla to padarījis par krutu presi. ļoti ceru, ka kaut kad drīzumā kaut kur uzpeldēs kāda diskusija par oskaru vaildu un es varēšu ar šo faktu paspīdēt, lai gan mani māc aizdomas, ka šis varētu būt #uzzinupēdējais gadījums.