biju centrā pēc cukura (kafijas sīrupa un gumijkončām), a tur pilns ar cilvēkiem un magonītēm pie viņu krūtīm, raudiens uznāca. man pie mēteļa karodziņš piesprausts, bet mētelī drausmīgi silti, par siltu novembra vidum. kā jau pagājušogad, valsts svētkos šovakar aizliešu seju. hanna un lū gan jau mani aizvilks uz kādu no jūrmalas galvenajām dejugrīdām, kur es šausmīgi negribu, bet vismaz alkohols. atvēru gumijkonču paku, tur aizdomīgs daudzums tumšas krāsas konču. es jau sabēdājos, ka paņēmusies kaut kāda īpaši lakricīga paka, bet pacēlu pret gaismu un viss kārtībā, vienkārši tumši lillā krāsa. kaut gan kad pirmoreiz mūžā provēju lakricu, man bija apmēram pieci gadiņi un pat tīri labi garšoja, vecāki brīnījās.

pirms pāris dienām skolā man uzradās mūza vēl vienam stāstam, tātad abiem degošākajiem kursadarbiem idejas tagad ir un varu beidzot normāli ķerties pie darba. žanram creative non fiction gluži labi derēs mana vāvuļošana par māju uz olgas un nometņu stūra, kur uzaugu es, mana māte, mana vecāmāte un laikam arī vecvecmāte. četras paaudzes vienā daudzdzīvokļu namā. tika apdzīvots trīsistabu dzīvoklis trešajā stāvā vienās trepēs un divistabu dzīvoklis pirmajā stāvā blakustrepēs, kas bija manas mājas līdz septiņu gadu vecuma. pēdējā, kas šo namu pameta, bija manas vecāsmātes māsa pirms gadiem, nezinu, septiņiem? un tagad esam izkaisīti katrs savā blokmājā vai jaunbūvē. es vispār kaut kur nahuj anglijā. nupat runājos ar māti par šo savu ieceri un knapi neapraudājos. tā ir mana lielākā vēlēšanās kādreiz atgriezties tajā namā, grandioza un utopiska, bet visnotaļ reāla. ķipa dzimtās mājas, bet tomēr īsti ne, tikai tā saikne ir pārāk spēcīga, traucējoša, uzmācīga, lai to ignorētu.