Nezāl`s jau neiznīkst

Rīt uz K.zemi, manu zemi.

neciešu to sajūtu lidināšanos, nelīdzsvaru - no "pilnīgā dibenā" līdz patīkamam mieram. es plivinos, raustos, ķerstos, plūstu... laikam jau tas ir normāli.

gribu būt liela, kruta, gudra, bet kaut kā neaugu, kaut kā šķiet - stāvu uz vietas. negribu domāt, ka vairs neaugšu, nebūs iespējams augt.. vai kaut kā tā. es pat nevaru nu tā nodefinēt, ko gribu, kā vajag. tas viss ir sajūtu līmenī. nevaru pateikt, kur gribu būt, kas gribu būt, bet zinu, kā gribu justies. tāda iešana pretī mērķim pa miglu vai aizvērtām acīm, vadoties pēc intuīcijas. tāda kā iešana uz mērķi nemērķējot. un tad atcerējos, ka reiz satiku kādu dzejnieku, kurš man teica, ka dzejā nedrīkst nospraust mērķi. dzeja pati atnāks. būs. vienkārši jāplūst. tad viņš kaut ko runāja par budismu. atceros, toreiz nodomāju - nu ko viņš tur muld, bet nu re - ne dzejā, bet nu citās lietās - es plūstu un ir sajūta, ka tā vajag, jo lietas jau notiek, šad tad tai miglā uzduros arī kaut kam labam. bet tad vienā mirklī atkal pamostas prāts - tingš - āmurīt pa pieri un es sāku domāt - par izglītībām, grādiem, labiem darbiem un statusies, kuri man šķiet tik pat nesasniedzami, kā cūkai kosmoss. tiš, tiš, tiš, prāts! jo varbūt man nevajag to visu.

būs ričuku jāatved šoreiz no laukiem, lai var pa vakariem pabraukāties.

Šodien tiku pie bildes, kur redzams manis veltais filca audums. Super! Viss kopskats ar frizūru - āāāāā, konča, nu! Mani palūdza nekur pagaidām to nepublicēt, tāpēc rādīšana šoreiz izpaliks. Bet nu nekas, nekas - vēlāk, kad visi konkursi un tādas lietas būs cauri. Bet nu jā - prieks ir lielumlielais.

Gabušam šonedēļ svētki! Esam pazīstami jau 3 gadus. Patiesībā es un viņš jau vairāk (+9mēn).

Gabs man atnes mazās nagu griežamās šķērītes un saka: "Matus giež, matus giež!" un rokā šķipsna matu.

Moby iekš Twitter raksta: "Why do walnuts look so much like brains? Its kind of amazing."
Es ar mūždien,kad sanāk ar tiem nutiem darīšana, par to iedomājos.

kur lai ņem iekšēju mieru apvienojumā ar gribasspēku izķepuroties?

Piebeidzu to grāmatu un bibliotēkā dabūju savu pirmo brīdinājumu. Ak, man šesiņ!
Kad jautāju: Kas man nu draud? Bibliotekāre paskaidroja, ka vēl divi brīdinājumi un man atņem uz mēnesi tiesības ņemt grāmatas. Heh-heh.
Lai arī grāmata aizraujoša, sanāca te visādu iemeslu dēļ nepieķerties un novilkt to laiku, bet secinu, ka izlasīju pareizajā mirklī. Un patika. Ai, kā patika. Viss notiek pa apli un galvenais ir dejot, dejot, dejot un kad aplis būs noiets, atradīšu pareizo ceļu.

Tad nu trīs citāti:

"Dejo - Aituvīrs teica. - Kamēr mūzika skan, lai tur kas, dejo! Vai tu saproti, ko es saku? Dejo, dejo un neapstājies. Nedomā par to, kāpēc tu dejo. Nedomā par to, kāda tam jēga. Tikko tu sāksi par to domāt, tā kājas necilāsies."

"Cilvēkiem ir dažādi iemesli mirt. No malas tas šķiet vienkārši, bet tas nemaz tik vienkārši nav. Tā kā sakne. Virs zemes redzamā daļa ir tikai viena daļa, pietiek pavilkt, un nāk ārā vēl un vēl. Cilvēka apziņa mīt dziļā tumsā. Patiesie iemesli ir zināmi tikai katram pašam. Varbūt pat pašam tie nav skaidri."

"Mēs visi dzīvojam, nestāvam uz vietas. Tāpēc arī kaut kas vienmēr zūd. Tur neko nevar līdzēt. Kad pienāk laiks pazust, tad pazūd. Līdz tam brīdim, kad nav pienācis laiks pazust, nekur nekas nepagaist."

kas tu esi? jā, tu!

Vairāk TE!

je-jē!

upd. heh. uzrakstīju un sapratu, ka šādu ierakstu nedrīkst atstāt. bezpersoniski. a, kad pēc gadiem lasīšu, domāšu, vot i muļķīgi. tad nu piebilstam kaut ko. nu tādu kā atziņu - nauda ir cukurs. tāpat kā viss pārējais. taja.

traks nogurums no pūļa, mazdruscīt nosalu, bet citādi - bija baigi feini. man veiksmīgākais tirgus līdz šim.
tagad izbaudu, ka drusku var pacienāties ar internetu, bet drīz "kritīšu un lūzīšu". arlabunakti!

mana piemājas katastrofa atkal atgadījusies - internetu nogrieza un jāiet visur, kur var, cienāties.
bet tā citādi - prieks ir "iekšās". nu tāds it kā par neko.