Nezāl`s jau neiznīkst

Gabs šovakar pie vecvecākiem. Tāds pārsteidzošs miers. Biju aizstaigājusi līdz tuvējam veicītim pēc kaut kā garšīga. Nu būs jādzer tēju, jāapēd vienu zefīru, jāpaskicējas un pirms miega moš jāpalasa manu mīļo Vonnegūtu.

brokastīs mellenes ar pienu. mmm.

Pa ceļam no dārza piestājām mežmalā paskatīties, kā ir ar ogām. Salasīju ( un lasot arī pieēdos) mellenes un meža zemenes. Būrvīgi tagad visa māja smaržo pēc ogām. Mežā nav dižķibeles, mežā ir bagātība. Vo, mamma daba dod, ej un ņem! Ekh.

ĀRPRĀTS kā gāž! balta lietus siena.

Trakāki par sireāliem murgiem ir pavisam reālistiski, ikdienišķi sapņi. Es jau vairs nesaprotu, kad es guļu un kad īsti rit mana rutīniskā dzīve. Nu jau veselu nedēļu tas turpinās. Šausmīgi mokoši, jo nevar izgulēties.

Tad ir, ir tās "pļek" sajūtas, bet tad pēkšņi pāriet, jo es atceros par savu desmitgadu plānu, kas man jārealizē. Fcuk jūs mazķibeles un dižķibele.

Bildiņs no rudu pirmās filcnodarbības Cēsīs veikalā Zelma.

Tā kā domu par tirgiem esmu atmetusi, tagad jādomā, kā tālāk tās savas rotas nest tautās. Domāju visu ko, bet nevaru izdomāt. Domāju arī, ka jāmet to lietu pie malas. Vispār - izdomāju prātu no viena līdz otram galam un secinu, ka nemāku, nezinu. Un vispār.

Nav gadījumā pilnmēness? Magnētiskās vētras kosmosā? Vai kaut kas tamlīdzīgs?

Re ku uztaisīju iekš draudzīgajiem albumu ar domu, ka, ja nu esi kādas rudu rotas vai filczvēra īpašnieks un Tev ir bilde, kur redzams šis ķimerējums (un Tu), var ielikt to un uzrakstīt, kā ta jums kopā dzīvojas. TE!

p.s. ja nu neizdodas ielikt bildi, var atsūtīt uz info@rudu.lv un es ielikšu ;)

smieties gribas/vajag nevis raudāt.

Skatos filmu par Georgu Otsu. Secinājums - ir vēl viena lieta, kur igauņi mums ir soli priekšā. Viņi māk uzņemt filmas.

Izvilku savu vidusskolas sekmju izrakstu. Tagad vo nevaru saprast-kāds idiotisms bij apsēdis manu prātu, ka toreiz nemācījos. Sekmes priekš tā, cik darbu ieguldīju un "cītīgi" apmeklēju skolu ir ļōōōti labas. A, vo, ja es būtu mācījusies tā riktīgi, tās būtu izcilas. Bet ko nu vairs. Tas jau tikai papīrs.

Svaigs, šī pavasara medus. Mmmmmm! Jammī, jammī.

es reizēm uzvedos kā tāds mobilais telefons, kam nosēdusies baterija.

Laukos šķūnī izraku vecu (no piecdesmitajiem), stilīgu metāla lampu. Nopulēju rūsu, patēvs pielika vadu, saveda darbošanās kārtībā. Āāāā, superīgs interjera priekšmets! Vienīgi tagad domāju, vai man viņu uzprišināt, nokrāsot, vai atstāt šādu pašu, jo tā pusnoberztā krāsa ar` izskatās kā baigais efekts.

Bēniņos atradu stilīgu, rūtainu kleitu. To ar uzprišināšu un būs labinieks.

Vēl savedu Lauku Dzīvi un citus žurnālus no astoņdesmitajiem. Jā, zinu, esmu baigā krāmu vācelene, bet man baig patīk tādas lietas.

visa māja smaržo pēc tējas, kas žūst. tas nu, lai varu dzert litriem zāļu tējas, atradinoties no kukakūlas.

laukos parasti ir tāda baigi varenā sajūta. pasaule pie kājām, uz mirkli aizmirstas problēmas, uz mirkli var sajust brīvību. vot, tagad gribas iegulties zālē un gulēt, gulēt, gulēt, lai tā zāle izaug cauri. es gribu būt pļava. labāk tā nekā cilvēks.