Nezāl`s jau neiznīkst

būs jau labi. rudu saņemsies un viss būs ok.

man salst. ne tāpēc, ka telpā būtu auksti, bet dēļ patiesības.

man vienkārši nesanāk. jāpieliek spēku, lai sanāktu, bet tas izsīcis. izžuvis kā dīķis vasarā. nav, ko pasmelt. nav, kur pasmelt. un, lai kā viss mainītos, ir kaut kāds rāmis, sprosts, kas traucē iet tik tālu un tur, kur gribētos. tas smacē. tagad jāizdomā, kā no tā visa atbrīvoties. no tās bezpalīdzīgās sajūtas. man patīk sajust brīvību un to, ka es kaut ko nosaku, ka es kaut kas esmu, ka neesmu tikai kaut kā ēna.
tagad es esmu apstākļu ēna. nē, nu, nevienam jau šodien nav viegli, bet es te ar saviem rāmjiem jau mokos gadiem. kopš vien sevi atceros. šķetinu savus kompleksus un traumas bezjēgā, bet klāt līp jauni.
viennakt redzēju spilgtu sapni. man mugurā bija garš, sarkans vilnas džemperis. nu, drīzāk jau džemperkleita. bija rudens. viss pelēks, bet bira, lidoja, virpuļoja krāsainas kļavu lapas. es skrēju uz kaut kādu pļavu. skrēju, skrēju un tad ieskrēju tādā kā dadžu laukā. a, vot es nevarēju apstāties un skrēju. un skrēju. un skrēju. dadži tik lipa un lipa klāt. man palika arvien smagāk un smagāk, jutu, kā tie sāk jau durties man miesā. tad es nokritu. un pamodos.
tāpat ir ar visiem štruntiem kompleksiem. tie neiet mazumā. tie līp no jauna klāt un gāž no kājām. kāds saka - tie nav kompleksi. tā ir pieredze, kas dara piesardzīgu. nafig man tāda, nu. sargā, bet arī smacē. aij. neko. arlabunakti! bet man jāmācās.

vo, te tāds sniegs man pat patīk. zeme izskatās kā ar smalku, smalku pūdercukura kārtiņu apbērta. kājas nav slapjas, neviens nekur negrimst, paiet viegli, gaišums, vieglums. pietiekoši. nevajag man kupenas.

zvanīja no bērnu dārza. mēs Gabi nu jau kādus 3 mēnešus nevedam uz turieni. ir divas iespējas. saglabāt vietu un maksāt latu par katru dienu vai atteikt līdz nākamajam mācību gadam. izvēlēsimies otro variantu, jo ar naudām ir ļōoooooooti švaki. aij, dumi, dumi.

es baigi gaidu piektdienu.

laikam jau es sāku tā kā iejusties. man sāk patikt tā vide, kurā esmu iekūlusies. kaut gan zinu, ka te palikt tā kaut kā pavisam negribas. man vispār nepatīk domāt kategorijās - pavisam, uz mūžu... labāk - uz nenoteiktu laiku, uz brīdi.

un davai turpmāk priecājamies par to, kas ir un kas nāk, nevis dzenam sevi zemē par to, kas nav un nezin, vai būs.

galbeigās forša nedēļas nogale tak bijusi.

viegli, viegli
atnāc
pieskaries
aizej
atnāc
pieskaries
aizej

par daudz trokšņu. par daudz visa kā. es zinu, ka man nepiestāv, bet prātā nāk nesmukas domas.
kur lai grābj spēku un motivāciju. motivācija, saskaroties ar realitāti ņēma un pazuda. un tā ar mani notiek vienmēr un visur. vajadzētu jau tā kā ar laiku pierast. kļūt stiprākai, bet nekā. jebkas jauns, kas ienāk dzīvē, nes līdzi stresu. tā ir kā šoka terapija!
un tad es sāku domāt - cik nožēlojama bijusi mana eksistence jau kopš bērnības. cik ļoti vienmēr bijis grūti. kā nav paveicies ar to un šito un vispār... saplīstu izlīstu pa grīdu kā tāda tējas krūze. un kurš ta nāks un kurš ta slaucīs kopā. neviens. pašai jāsalien čupiņā un jārada ilūziju par līmi un atkal jāsaliekas kopā. bet tās plaisas, tās plaisas paliek. un ņifiga es nekļūstu stiprāka. vien trauslāka. mammu, dzemdē mani atpakaļ! es neesmu cienīga saukties par savas dzimtas sievieti.

jāiekārto būs beidzot jauns (paralēlais) žurnālis, kur nodarboties ar izdomātas savas ikdienas atspoguļošanu. nu tā, priekš jautrības.

Klejoju pa to internetu, Gabs sēž blakus un asistē. Tad nu kādā lapā Ingmāra Līdakas bildes, šamais uzreiz man saka: "Jeku, aver muti tas."

bail. bet ne jau no vēja.

būs jau labi. kaut kad būs.

patiesībā jau ar to manu skapi nav tik traki melni. šodien ieģērbos šokolād-kakao-olīvtoņos.

Hum humu gribu, bet Valmierā nekur nav manīts :(. Lavašu ar hum hum. Ēkh!