* * *
« previous entry | next entry »
Maijs. 7., 2007 | 10:17 pm
melnbaltas fotogrāfijas. es gribu, lai pēc manis paliek tikai un vienīgi melnbaltas liecības. un ir jau tikai labais un sliktais, priecīgais un bēdīgais. citas sajūtas es nezinu. šķiet, mana acs vairs neredz to zaļo, kas ārā. viss vieni vienīgie melnie, pelēkie un baltie toņi.
manas acis vēl pētīs, liks zem palielināmā stikla un secinās, kurā brīdī meloju, kurā - saku patiesību. es jau pats par sevi neatbildu. atbildat jūs, kas izdomājāt, kas iesējāt, izaudzējāt un pārnesāt mājās. rudenī skaitās mana piedzimšana... man nepatīk rudeņi. tad krāsas ielavās manā melnbaltajā prātā, bet tas jau vairs nav labi.
rudeņos es nejūtos kā es un piedzeros lai nejustu. sēžu lielveikala plauktos uz vīna pudeļu korķīšiem. nebrīnies, ja nopērc vīnu un pārnākot mājās konstatē, ka daļa izlijusi, es biju izurbinājis korķī mazu caurumiņu un sūcis reibinošo dziru, bet tu mani iztraucēji, nogrūdi zemē, savainoji... nē, nu nekas, vispār jau tevi nevar vainot. es pats... pie visa pats... turklāt tik sīku radījumu ne katra acs var ieraudzīt.
bet līdz ar ziemu, es atkal pārceļos uz mājām. samaksāju parādus par īri, nenotērētu elektrību un ūdeni, iepērku pārtiku ilgākam laikam un sēžu pie loga, mīcīdams iekšā kaviāru, raudzīdamies melnbaltajā ainavā.
nejautājiet, kā es pelnu naudu. neatbildēšu. vien varu pateikt to, ka tā pati pie manis atnāk un padodas. nauda ir vieglas uzvedības sieviete, turklāt es protu to savaldzināt, padarīt pakļāvīgu ar savām rokām, ja saprotat, ko ar to domāju. (es piemiedzu aci. kreiso.)tā nelaužas un nepretojas... mums ir mīlestība, lai cik arī tas neizklausītos savādi. es mīlu naudu un nauda mani. brīva mīlestība. mēs nākam un ejam, kad gribam.
es nesaprotu kadēļ ar jums šobrīd runāju un kāpēc novirzos no tēmas. laikam es tagad jūsu rokās ieguļos kā nauda manējās. es varu būt ierocis, ja zināsiet pret ko vērst.
jūs, nē, pareizāk, tu (es uzskatu, ka varam pāriet no oficiālā uz familiāro) tēmē sev galvā. es smīnu un brīdinu, jo tu man patiesībā patīc. tev ir melnbalta dvēsele, mums ir daudz kopīga.
šāviens. nē, patiesībā tikai grāmatas kritiena radīts būkšķis, kas kaut ko manī atmodina un liek ieraudzīt sūnu zaļās tapetes, augiem apkrautās palodzes un oranžo gultas veļu... pārējais nāk pēc tam, kā sirdi plosošas melodijas apskanēts notikumu palēninājums ar traģiskām beigām. nekas nav tā, kā gribētos.
kāds ausī mierinoši iečaukst: "bet vēl jau ir laiks. sevis nodošanas termiņš par labu darbībai, kas patiesībā ir nedarbība, "nebūt", vēl nav oficiāli noteikts."
es prātā ieliku punktu un ieslēdzu savu veco, padomju laika melnbalto tv. un kupāti brokastīs - tas nemaz nav savādi.
manas acis vēl pētīs, liks zem palielināmā stikla un secinās, kurā brīdī meloju, kurā - saku patiesību. es jau pats par sevi neatbildu. atbildat jūs, kas izdomājāt, kas iesējāt, izaudzējāt un pārnesāt mājās. rudenī skaitās mana piedzimšana... man nepatīk rudeņi. tad krāsas ielavās manā melnbaltajā prātā, bet tas jau vairs nav labi.
rudeņos es nejūtos kā es un piedzeros lai nejustu. sēžu lielveikala plauktos uz vīna pudeļu korķīšiem. nebrīnies, ja nopērc vīnu un pārnākot mājās konstatē, ka daļa izlijusi, es biju izurbinājis korķī mazu caurumiņu un sūcis reibinošo dziru, bet tu mani iztraucēji, nogrūdi zemē, savainoji... nē, nu nekas, vispār jau tevi nevar vainot. es pats... pie visa pats... turklāt tik sīku radījumu ne katra acs var ieraudzīt.
bet līdz ar ziemu, es atkal pārceļos uz mājām. samaksāju parādus par īri, nenotērētu elektrību un ūdeni, iepērku pārtiku ilgākam laikam un sēžu pie loga, mīcīdams iekšā kaviāru, raudzīdamies melnbaltajā ainavā.
nejautājiet, kā es pelnu naudu. neatbildēšu. vien varu pateikt to, ka tā pati pie manis atnāk un padodas. nauda ir vieglas uzvedības sieviete, turklāt es protu to savaldzināt, padarīt pakļāvīgu ar savām rokām, ja saprotat, ko ar to domāju. (es piemiedzu aci. kreiso.)tā nelaužas un nepretojas... mums ir mīlestība, lai cik arī tas neizklausītos savādi. es mīlu naudu un nauda mani. brīva mīlestība. mēs nākam un ejam, kad gribam.
es nesaprotu kadēļ ar jums šobrīd runāju un kāpēc novirzos no tēmas. laikam es tagad jūsu rokās ieguļos kā nauda manējās. es varu būt ierocis, ja zināsiet pret ko vērst.
jūs, nē, pareizāk, tu (es uzskatu, ka varam pāriet no oficiālā uz familiāro) tēmē sev galvā. es smīnu un brīdinu, jo tu man patiesībā patīc. tev ir melnbalta dvēsele, mums ir daudz kopīga.
šāviens. nē, patiesībā tikai grāmatas kritiena radīts būkšķis, kas kaut ko manī atmodina un liek ieraudzīt sūnu zaļās tapetes, augiem apkrautās palodzes un oranžo gultas veļu... pārējais nāk pēc tam, kā sirdi plosošas melodijas apskanēts notikumu palēninājums ar traģiskām beigām. nekas nav tā, kā gribētos.
kāds ausī mierinoši iečaukst: "bet vēl jau ir laiks. sevis nodošanas termiņš par labu darbībai, kas patiesībā ir nedarbība, "nebūt", vēl nav oficiāli noteikts."
es prātā ieliku punktu un ieslēdzu savu veco, padomju laika melnbalto tv. un kupāti brokastīs - tas nemaz nav savādi.