Nezāl`s jau neiznīkst -

Laikam manī ir mazdrusciņ kaut kas no Grinča. Šajos svētkos man ir vēlme kaut kur nolīst. Tālu, tālu prom no visiem, kas runā par izēšanos, dāvanām uterepere.
Šovakar biju veikalā nopirkt vakariņām vistu un puikam jogurtu. Dabūju izstāvēt nebeidzamu rindu, kur visiem pirms un pēc manis grozu grozi stāvgrūdām pilni ar šampaniešiem, kūkām, gaļas blāķiem, augļiem, sulām. Šķita, ka nu ir sacensība ar nosaukumu kambūspilnāksgrozs. es tur ar to savu vistu un jogurta bundžiņu tā neveikli jutos. A, tie ir Ziemassvētki? Nē!
Man šogad tie izpaliek. Bija man maza tā kā sajūta, tā kā noskaņa pirms mēneša - vienkārši sēžot un ēdot mandarīnus, skatoties vecas bildes no aizpagājušajiem Zsvētkiem laukos. Jā, tur viss būtu citādāk. Egles meklēšana mežā, pārnešana mājās, rotāšana ar īstajām (ti, plīstošām, senām no vecvecākiem mantotām) egļu mantiņām, piparkūku un speķa pīrāgu cepšana. Ziemassvētki ir rituāls. Ziemassvētki ir būšana starp cilvēkiem, kuri nozīmē ļoti daudz, galu galā, cilvēkiem, ar kuriem jūties laimīgs. Šogad man tas viss izpaliek. Un žēl man bērna, jo šis ir gads, kad viņš sāk apzināties un saprast arvien vairāk.