Nezāl`s jau neiznīkst -

Gabis šķirsta manu veco dzejoļu kladi. to, ko es nekad neuzdrošinātos kādam rādīt, to, ko lasot man nāk smiekli par manu padsmitgadnieces naivumu. nē, nav tur tādā stilā "es viņu mīlu, viņš mani ne", bet priekš tagadnes manis - abnormālas banalitātes un baigākā filozofija un it kā dziļās domas. bet tā jau nav dzīve, tā jau nav dzeja... tad es nezināju kā jāraksta un tik rakstīju. tagad zinu, kā vajag, bet neko nevaru uzrakstīt. tā jau laikam tas iekārtots.
bet lai jau puika šķirsta, kamēr neprot lasīt, līdz brīdim, kad iemācīsies, gan jau būs nodriskājis tā, ka nekas neliecinās par to, ka kaut kas tur jebkad bijis.