Nezāl`s jau neiznīkst - pirksti

ir tādi pirksti, kuru nospiedumi rada tūlītēju reakciju. tev tas kremt, šķiet netaisnīgi, jo tev tādu nav. tu tur viens stāvi pie loga aiz aizkariem un zini, ka tiem redz cauri, bet nemulsti, nebaidies, jo neviens jau neskatās. mājas iedzīvotāji salipuši pie logiem, pūlis pulcējas pretējā ielas pusē, kur kāds atrāvis logu pliks lēkā pa palodzi, kliedz caur ruporu: „priecājās, priecājās, jūs faking muļķi.” fonā skan mūzika, ja to tā var nosaukt – kaut kādi motorzāģi, svilpieni, švīkstieni, kliedzieni metāla priekšmetu dauzīšanas skaņas... un visi lēkā kā tādi pidriķi, plaudē, izsvilpj, nosoda, met ar to, kas pie rokas, uzslavē, fotografē, filmē, da vienalga, vienā maisā sabāžas un pēc mērkaķiem no malas izskatās.

tev nav ne vienalga, ne arī ļoti ieinteresē. vienkārši mazajā pilsētiņā reti, kad notiek kas šokējošs. un vispār – uzmanību piesaistošs. redz, arī tevi biš aizrāva, kaut jāsteidzas.

tu sāc prātot par tiem pašiem pirkstu nospiedumiem (pēdiņās) un reakcijām. nav jau tā, ka negribētos gūt uzmanību, bet ne jau tā -mirklīgam efektam ar pliku dirsu. tu vēljoprojām domā. stāvi aiz puscaurspīdīga plīvura ar baltiem gulbīšiem un vīnogām. da, stulbums jau. kāds gan sakars gulbjiem ar vīnogām? nav tava gaume. tiesa, nav arī tavs logs. tā kā pofig.

padusē iesist portatīvais dators, kabatas pilnas ar zeltlietām, naudu, kas turpat salasīta pa istabām, somā vēl šis tas, kas var šķist vērtīgs. nekā īpaši liela te nebija, tu domā, bet smaidi. ilgi tā stāvēt nevari. atstāj, lai plikais tur kratās citiem par prieku un izlavies pa sētas puses durvīm. tev patīk nejauši sakrītošas lietas un notikumi.