rudens_students

Uzvārīt ziepes no pelnu spaiņa un cūku taukiem ir diezgan sireāla doma. Ja ar to ir plānots mazgāties, hmm. Bet tā esot kādreiz darījuši.
Apstiprinājās doma, ka ķīmijas teorija ar sentēvu metodēm neiet kopā. Un iegūtais rezultāts mudina vairs nemazgāties

Šodien salaboju savas brilles, tās kurām lielie sarkanie rāmji. Viena kājiņa bija nolūzusi un Moments izdarīja reklāmā parādīto, neiespējamo. Uzvilku un gāju uz balkona priecāties, ieslēdzu Cream Rollin' and Tumblin'. jee, protams, ka sāku dancot. Mazas meitenes pretī uz pļaviņas lasīja māllēpes, skatījās un brīnijās, bet es smējos un kratījos ar lielajām sarkano rāmju brillēm.
Šodien arī beidzot iemācījos žonglēt ar trijām bumbiņām. Atliek sadabūt vienriteni, to kura man vēl nav. Toties ir lielas sarkano rāmju brilles. Un vēl es šodien aizmirsu kas ir mana mamma un tētis un to, kur es dzīvoju, kā arī ceļu uz kurieni iešu. Vēl es aizmirsu, kur es šodien gulēšu un kā uz turieni tikt. Bet es zinu ka telefonbūdiņā vietas pietiek diviem un vēl es zinu ka zeme un plate ir apaļa.

Tēvam darbā iegājies, ka kolēģu dzimšanas dienās visi vīrieši savācas un kopīgi piemetās. Parasti sadzerās un uzvedās kā pusaudži un dara visādas stulbības. Ir redzēts kā vecais pārnāk bez augsti lolotajām, kuplajām ūsām vai ņirgdams ar čomiem ieskrien dzīvoklī no kāpņu telpas ar spiningu - toreiz izrādījās, ka kaimiņienei copējuši cepuri. Vai varbūt pašu kaimiņiemi? Lai nu kā, bet mani vienmēr pārsteiz viņu jautrošanās. Un šovakar vecais pārnāca divatā ar pulka mākslinieku. Iesaukts par Gošu, patīkams cilvēks. Lauku sētā pie sienas karājas viņa glezna, kurā atainojis mūsu parka stūrīti ar tiltiņu rudenīgā krēslas stundā. Nekas īpašs, bet sirsnīgs gan.
Kad tēvs pārnāk ar Gošu, tad viņi parasti ilgi runājas un muļības nedara, tikai sēdēdami ākstās.
Bet šovakar Goša tumšs. Jau rit otrais gads kā viņu pametusi sieva un joprojām viņš gaist viņas dēļ. Šovakar es redzēju kā ar dūri tiek triekts sekcijā izsitot tai stiklu, servīzīte arī nedaudz cieta. Arī mans dārgais kaktuss devās uz labākiem tuksnešu laukiem. It kā jau nekas traks, vienkārši kātējais kas paņēmis par daudz un zaudējis jebkādu prāta kontroli. Un tam kaktusam arī te nebija vieta, tam jāaug kaktusu parādīzē ne aiz aiskariem. Vispār ne tas vien tika sists un plēsts, un ne tas vien tika teikts un dzirdēts. Un vispār.
Bet eh Goša

#1
* kārtība istabā. ir
* kārtība nomenklatūrā. ir
* parāds: matemātikā
vēsturē
literatūrā. ir
ekonomikā
* nost ar smadzeņu skalojamajiem
keep moving and save the balance

"- Nu..., - gaišreģe lēni iesāk, - es redzu daudz baltu strīpu...
Pēc šiem vārdiem krunkas viņas pierē iegriežas vēl dziļākas. Vēl kādu laiku viņa turpina klusēt. Tomēr jau pēc kāda brīža gaišreģes sejā parādās atvieglojuma izteiksme un viņas acīs iemirdzas gudrība un apskaidrotība.
- Tas nozīmē, - viņa paziņo, - ka jaunais gads būs īpaši labvēlīgs kokaīnistiem! "

Nezinu kā tas nākas, bet grupas - "September Malevolance" izdotās skaņas man vienmēr raisa atmiņas par bērnību. Diez vai kādā zīmīgā bērnības brīdī es dzirdēju un zemapziņā paglabāju to cilvēku skaņas, bet var jau būt.
Pagājušajajā vasarā no M. Prusta iespaidojies un entuziasma pārpildīts biju saņēmies un sācis pierakstīt savu bērnību. Šķita, ka noteikti atšķetināšu ko ļoti zīmīgu un interesantu par sevi. Bet tomēr mans slinkums izrādījās pārāks un saprātam nosūtīja ziņu par to, ka lai ko es atšķetinātu, tas jau tik un tā ir bijis zināms man vienmēr, tikai pastāvējis sajūtas ne vārda formā. Un psihoanalītisko nodarbi atstāju kamolītī.
Taču šovakar atkal dzirdot September Malevolance nolēmu iemest aci tajā ko esmu pierakstījis. Un uzgāju to šivakara vārdu - "plauksta". Tātad es biju apmēram 5-6 gadus vecs un pirmoreiz gāju peldēties bez uzraugiem. Vecmāmiņa mani bija sabiedējusi ar stāstiem, ka dīķī dzīvo velni, lai man no dīķa būtu bail un es tam netuvotos.
"Atnācu. Mezdams īsus skatienus uz pagalma pusi, ātri ģērbu nost drēbes, un tās metu glītā kaudzītē pie krasta blakus soliņam. Ejot pa laipiņu uzvilku peldriņķi līdz padusēm un turēju to cieši sev piespiestu. Mani varēja pamanīt vai arī vecmāmiņas teiktais varēja izrādīties taisnība, noiet greizi varēja jebkas.
Pieskāros ūdens virsmai ar viegli drebošu kājas īkšķi. Nekas nenotika. Bet bail. Es atceros, ka tajā vecumā es bieži izmantoju domu - “Ja ne tagad, tad nekad dzīvē”. Zinu, ka arī toreiz tā bija izšķirošā doma un tā nenoliedzami teica, ka jādara kas jādara. Apsēdos uz laipiņas un ieslīdēju ūdenī viegli atsperdamies pret trepītēm, kas ierīkotas turpat zem laipas. Man izdevās. Es peldēju viens un varens, tik vienkārši. Ūdens bija siltāks par mani, saulauni silts. Es nebiju aizpeldējis tālāk par metru no laipiņas, bet tas tobrīd nebija būtiski. Es turējos virs ūdens pats. Lēnītēm apgriezu sevi uz laipas pusi un tverot pēc pakāpiena es izslīdeju no sava peldriņķa.
Mani ierāva.
Es vairs nevarēju ne tikt atpakāļ, ne ārā, ne kliegt, ne ieelpot. Es kūlu ūdeni no visa spēka, lai paceltu galvu virs ūdens, mētāju galvu, rokas, saucu. Bet viss ko redzēju bija mutuļi, burbuļi. Gaiss - tā nav. Mutuļi, ūdens visur, gaismas nav, nedz augšu, nedz apakšu vairs nevarēja izšķirt. Es biju ūdens lodes vidū, kurai nav ne sākuma ne beigu, bez ieejas un izejas.
Šī te mana tikšanās ar nāvi, es domāju, notika ne ilgāk kā 10 sekundes, bet atmiņa ir spējīga galvot, ka tas notika vismaz 10 minūtes, kā arī to, ka šai laikā es biju miris, un manu garu bija saķēruši velni.
Bet kaut kādu iemeslu dēļ, viņi mani atlaida un plaukstā ielika kāpnīšu pārliktni."
Tad es dabūju brāzienu.

man saka: "sanaak ka bez tumsas nav kaislibu bez kaislibam nav kraasas.taatad tumsa ir kraasa.un tumsa nav fons bet radiitaaja.bet kkas tur nav. mulsina skietami pienemtaa gaismas garlaiciiba".
es saku: "skaisti jau skan. bet tumsa tikai mums bailīgajiem vai-just gribošajiem un redzēt negribētājiem. redze tak sarežģītāka par tausti un kur nu vēl tos abus apvienot uiui".
man saka: "vecais staasts par alu cilveeku un eenaam" (..) "aleluja"
es domāju: "kas?"

Klepus šodien mani beidz nost. Katra nākamā rīstīšanās ir stiprāka par iepriekšējo, kā tāds noskriets zirgs. Un tikko prātoju, vai briesmīgs klepus, piemēram, tuberkoloze varētu kļūt iecienīta starp jauniešiem, ja tā tiktu pasniegta kā imidža iezīme pietiekami graciozā un stilīgā veidā, piemēram, ar aizgrābjošu un sirdi plosošu filmu; kā rēta un tuvredzība H. Potera kungam vai tā pati narkomānija, kas atzīta mazliet vecāko jauniešu vidū, tā ir arī ikviena jaunā un daudzsološā mākslinieka neatņemama sastāvdaļa, kvalitātes zīme.
Stilīgākais klepotājs laikam ir neviens cits kā Veidenbaums.

Es priecājos par periodiem, kad dzīves rutīna ikdienu ir tik tāl iegriezusi, ka viss sastāv no sīkiem, algoritmiskiem solīšiem, kurus nav ne interesanti, ne garlaicīgi, ne arī nogurdinoši skriet. Joņodams laiku pa laikam uzmetu skatienu uz savām kājām, paskatoties cik precīzi solīši sanākuši, vienaldzīgi paceļu galvu atpakaļ vai reizēm papriecājos un skrienu tālāk. Reizēm attopos pāris sekuņdžu apziņas uzplaiksnījumos; reizēm izejot caur parku uz mājām un izdzirdot sniega kraukstēšanu pamanu ceļu; reizēm, blenzdams tukšumā, caur autobusa logu, un, pamanot sev blakām tirgus veču, kura ap sevi apkrāmējusi bēru vainagus un vienu atstutējusi pret mani kā pret pieminekli, inerce ir tik liela, ka tā mani aizrauj tālāk nedodot mirkli apjēgt. Lidoju tālāk, rokas un galva atpakaļ maisā līdz pleciem. Skrienu!
Šodien laiks pastājās pie veikala letes. Pārdevēja prasīja lats piecdesmit divus santīmus, bet man uz brīdi bija licies, ka viņa nerunā manā valodā. Pasmējos par sevi un samaksāju. Viļājot cigarešu paciņu plaukstā likās mazliet dīvaini, ka tā ir aizstājusi kalendāru un pulksteni. man ir izveidojusies jauna laika skaitīšana, kas pakārtojusies cigaretēm.
Tagad sēžot uz balkona un baudot vakara romantiku galvā skan pulkstentiņš. Tiki tak tiki tā. Baigi skan, tā ka no miera ne vēsts vairs. Tik un tak un tik tiki tā.
Tiki taki, laiks iet. Tikai taki iet un iet. -Cilvēk mīļais, ko tu dari? -Netraucē! Neredzi? Dzīvoju! -Tiki taki vēl joprojām iet. -Cilvēk mīļais, laiks taču iet. -Liecies mierā! Skaties! Sāp! -Tiki taki tavs laiks iet. Tiki taki iet un iet.
Laiks staigā no istabas uz istabu. Negrib pasēdēt, atvilkt elpu, iztukšot ar mani tējas krūzi. Neparko negrib. Staigā un staigā. No vina kakta uz otru. Tiki taki ļoti traki. Slikti ar viņu sadzīvot. Tukšo manu cigarešu paciņu un smaida, bet skaisti smaida - mūžīgi uz viņu skatītos, un, ja varētu, vēl vienu mūžību skatītos, tiki taki baigi traki. Un mani mīļie, salkanie saulrieti jāskatās caur monitoru, kā tad es viņu vienu atstāšu. Nedrīkst! -Kurš ies paspēlēties? -Nezinu, man mājās ir laiks, tā ka nav laika. Tiki taki ir ārkārtīgi traki. Kas miskasti iznesīs? Mans Dievs, nu tiešām muļķis esi? Kur mans laiks?

Līdzīgi kā sen dzirdēta dziesma ļauj atcerēties aizmirstus pārdzīvojumus, kādi bija tai laikā , tā man smarža ļāva patiešām ik reiz saprast, ka esmu pārnācis mājās. Parasti tā bija sastāvējušās tēva ādas jakas smaka, kas karājās turpat koridora skapī un pusdienu ēdiena garaiņi, kuri plūda pa istabām un tūlīt sagaidīja pie ienākšanas kā uzticīgs suns. Tikai atšķirībā no mūzikas, kas radīja nostaļģiskas jūtas, smarža savu esību un lietu īstenību padarīja neapšaubāmu arī neredzamu, līdzīgi kā mušas vasarai ir tik neatņemama un nemanāma sastāvdaļa, tā manam degunam mājāu smarža. Tā pat drīkst atļauties katru reizi būt savādākā tērpā, taču man protams ir tā pati.
Patīkami, ja istabas piepilda tikai siltums un uzticīgais suns, bez cilvēkiem, bez skaņas. Var sajust mieru un klusumu, kurš no sava biezuma ausīs ielien tikai smagiem vēlieniem. Tā, ka ausis reizēm plēš.