rudens_students


kas plaukstā plaukst tam plauktā nebūs plukt bet plaukt

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Nezinu kā tas nākas, bet grupas - "September Malevolance" izdotās skaņas man vienmēr raisa atmiņas par bērnību. Diez vai kādā zīmīgā bērnības brīdī es dzirdēju un zemapziņā paglabāju to cilvēku skaņas, bet var jau būt.
Pagājušajajā vasarā no M. Prusta iespaidojies un entuziasma pārpildīts biju saņēmies un sācis pierakstīt savu bērnību. Šķita, ka noteikti atšķetināšu ko ļoti zīmīgu un interesantu par sevi. Bet tomēr mans slinkums izrādījās pārāks un saprātam nosūtīja ziņu par to, ka lai ko es atšķetinātu, tas jau tik un tā ir bijis zināms man vienmēr, tikai pastāvējis sajūtas ne vārda formā. Un psihoanalītisko nodarbi atstāju kamolītī.
Taču šovakar atkal dzirdot September Malevolance nolēmu iemest aci tajā ko esmu pierakstījis. Un uzgāju to šivakara vārdu - "plauksta". Tātad es biju apmēram 5-6 gadus vecs un pirmoreiz gāju peldēties bez uzraugiem. Vecmāmiņa mani bija sabiedējusi ar stāstiem, ka dīķī dzīvo velni, lai man no dīķa būtu bail un es tam netuvotos.
"Atnācu. Mezdams īsus skatienus uz pagalma pusi, ātri ģērbu nost drēbes, un tās metu glītā kaudzītē pie krasta blakus soliņam. Ejot pa laipiņu uzvilku peldriņķi līdz padusēm un turēju to cieši sev piespiestu. Mani varēja pamanīt vai arī vecmāmiņas teiktais varēja izrādīties taisnība, noiet greizi varēja jebkas.
Pieskāros ūdens virsmai ar viegli drebošu kājas īkšķi. Nekas nenotika. Bet bail. Es atceros, ka tajā vecumā es bieži izmantoju domu - “Ja ne tagad, tad nekad dzīvē”. Zinu, ka arī toreiz tā bija izšķirošā doma un tā nenoliedzami teica, ka jādara kas jādara. Apsēdos uz laipiņas un ieslīdēju ūdenī viegli atsperdamies pret trepītēm, kas ierīkotas turpat zem laipas. Man izdevās. Es peldēju viens un varens, tik vienkārši. Ūdens bija siltāks par mani, saulauni silts. Es nebiju aizpeldējis tālāk par metru no laipiņas, bet tas tobrīd nebija būtiski. Es turējos virs ūdens pats. Lēnītēm apgriezu sevi uz laipas pusi un tverot pēc pakāpiena es izslīdeju no sava peldriņķa.
Mani ierāva.
Es vairs nevarēju ne tikt atpakāļ, ne ārā, ne kliegt, ne ieelpot. Es kūlu ūdeni no visa spēka, lai paceltu galvu virs ūdens, mētāju galvu, rokas, saucu. Bet viss ko redzēju bija mutuļi, burbuļi. Gaiss - tā nav. Mutuļi, ūdens visur, gaismas nav, nedz augšu, nedz apakšu vairs nevarēja izšķirt. Es biju ūdens lodes vidū, kurai nav ne sākuma ne beigu, bez ieejas un izejas.
Šī te mana tikšanās ar nāvi, es domāju, notika ne ilgāk kā 10 sekundes, bet atmiņa ir spējīga galvot, ka tas notika vismaz 10 minūtes, kā arī to, ka šai laikā es biju miris, un manu garu bija saķēruši velni.
Bet kaut kādu iemeslu dēļ, viņi mani atlaida un plaukstā ielika kāpnīšu pārliktni."
Tad es dabūju brāzienu.
Current Music:
September Malevolance - Who Wathches The Whatchmen?
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry