Aptuveni gadu mans ikdienišķais stāvoklis ir depresija un īgnums. Sabiedrībā cenšos tos abus apkarot un būt nedaudz līksmāks. Kuram gan patīk klausīties īdēšanā. :D Bet gadās atsevišķi mirkļi ar mānijas epizodi, kad gribas bļaut: te ir tik lieliski!!! Piem., šovakar ielienot pēc pirts ezerā. Pats fakts jau ir pierasts, bet pelēkās debesis ar tumšiem mākoņiem, lietus lāšu sišanās pret seju un lielie viļņi pustumsā radījā tādu sajūtu kā skatoties uz dažu post metal/post rock grupu albuma vāciņu (bet postmetāls ir kruta lieta!). Ehh, stāvēju ilgi līdz nabai ezerā un skatījos tajā perfektajā salikumā.
Apmēram šitā, tikai ar melniem mākoņiem:
Comments:
Īstas mānijas epizodes (psihiatrijas terminos) man it kā nav. Vienkārši tā es apzīmēju savus lielās neizskaidrojamās sajūsmas brīžus :)
Tiešām patīkami, ka kādu iedvesmoju. Lai izdodas kūka, kad cepsi! :) Man ļoti patīk tā smarža, mīklai cepjoties!
Tiešām patīkami, ka kādu iedvesmoju. Lai izdodas kūka, kad cepsi! :) Man ļoti patīk tā smarža, mīklai cepjoties!
Man šķiet, ka man agrāk bija, un varbūt tikai tāpēc es vispār to visu izturēju, tā sajūsmīguma un aizrautības dēļ, kas, tagad atskatoties, liekas tik slimīgs un nepatiess, tad tas bija pa īstam.
paldies, nezinu gan, vai patiešām būšu pietiekami drosmīga, jo neesmu nekāds kulinārijas ģēnijs, plus kūku vispār nekad neesmu cepusi, bet nu - tagad man ir jēdzīga cepeškrāsns, liekas, nesaprātīgi neizmantot un nepaeksperimentēt.
paldies, nezinu gan, vai patiešām būšu pietiekami drosmīga, jo neesmu nekāds kulinārijas ģēnijs, plus kūku vispār nekad neesmu cepusi, bet nu - tagad man ir jēdzīga cepeškrāsns, liekas, nesaprātīgi neizmantot un nepaeksperimentēt.