saņemties un sākt dzīvot atsevišķi.
aiziet no darba un atrast tādu, ko patiešām gribas darīt.
nokārtot sesiju laikā un pabeigt skolu.
saplānot laiku tā, lai atkal lasītu grāmatas.
saņemties bedzot un gribēt dzīvot.
...................................................................................


a tagad neko. tagad neko. neko.

o, mans darbs audzē manu intelektu.. tīru kafijas automātu, drukāju pasta sarakstus, reģistrēju rēķinus, ō, tiešām šeit mana izaugsme ir manāma. bļin.
daži tevi novētē arī tādu. daži tev pasaka paldies- par sameklētu info, sataisītu kafiju, sagādātām kancelejas precēm vai sakopētiem n-tajiem eksemplāriem. Tādu patiesu paldies, tādu - pa īstam. Daži tikai ievēro to, kad kādreiz kaut kas nav tā kā vajag. Un uzbrauc man , ka WC ir beigušies roku dvieļi un vajadzētu taču nomainīt. Ka apkopēja n-tajā kabinetā nav šodien iznesusi miskasti, ka grīda šodien neizskatās īpaši tīra un man jau to vajadzētu pamanīt. Un tad , tas , ko tu esi izdarījis labi, tas kaut kur pazūd. Tas, ka dokumentos tagad ir kārtība, ka reģistros ir kārtība atbilstoša visām normām, tas, ka vis papīri vienmēr ir kārtībā.. tas neko nenozīmē. Un pēkšņi sanāk tā, ka izrādās, ka tu nedari vispār neko, ka strādā tikai tie citi.
Daži saka, lai es neņemu galvā. Daži pieņem par par normālu. Bet man toč vairs negribas neko darīt, ja jau reiz es vsu esmu darījusi slikti un nepareizi.

sameklēt kaut ko labāku? bet kāda garantija, ka būs labāk?

ir problēma.
es nezinu nosaukt nevienu grupu, kurai vēlos piederēt. Man visas ir diezgan neitrālas..

skumstu pēc tevis.

vina draugi masveidā apskata mani traukiem.lv Is that Normal??
a kapēc viņi skatās? un tk bieži??

apžē, tikai es laikam spēju satraukties par šādiem sīkumiem.

tas sāk kļūt nomācoši.
Ir viena daļa draugu,khm, labu paziņu, kas ir "sapārojušies" un vienīgais , kas viņus uztrauc ir kāzas un pamperi.
Otra daļa ir tādi, kas pa dienām strādā kā negudri, bet vismaz 6 vakarus nedēļā izklaidējas "up-grade" un , šķiet, viņi visu dzīvē mēra promilēs un grādos.
Trešā daļa ir tādi kā es- kas paši nezin ko grib. Un mocās par to.

Un vēl..
Priekšniece no rīta, ārste pēcpusdienā un pasniedzēja skolā pasaka vienu un to pašu frāzi: Ieva, tev ir jāizvēlas, kas ir tava prioritāte. Citādi mēs galā netiksim.
Tātad - darbs, veselība vai skola?

tā ir depresija vai ielaists slinkums? Kas , PV, tas ir , kas liek justies tik bezspēcīgam un nevarīgam?
Kāpēc vienmēr liekas, ka citiem iet vieglāk?
Kāpēc citi paspēj un es nē? Kā citi prot saņemties un izdarīt, ja man nesanāk pat tad, kad es tiešām daru??
galu galā- kas ir tas, ko es daru nepareizi..??

vajadzētu tā kā gribēt, bet negribu.

netaisos justies vainīga, par to , ka ārsts uzlika mani uz slimības lapas.
man vienalga, ka citi uz uz darbu nāk arī ar lielākām veselības problēmām. Un es nejūtos vainīga, ka nepateicu ātrāk- jo nu kā tad es varēju zināt, ka analīžu rezultāti būs tādi kādi viņi ir?
Vai tad man bija visi jāinformē, ka jūtos slikti jau pirms gāju pie ārsta?
Kāpēc klausīt ārstu un veseļoties mājās ir slikti??

nafig.

vispār man gribētos dabūt to darbu, lai gan tās ir tikai 1.ās pārrunas. Grbētos vismaz sev pierādīt , ka varu kaut ko vairāk. Ka varu kaut ko paveikt laikā. Ka es arī varu.
bet šobrīd tikai gribas raudāt, jo neatkāpīgi uzmācas doma, ka bez viņa man nebūtu tādu problēmu, par kurām stresoju tagad. Lai gan- vai es justos labāk, esot viena?? Diez vai. Pinkšķētu gultā katru vakaru.
Nu gan jau. Gan jau. Es nezinu ko darīt.

aplis nenoslēdzas. laikam neesmu joprojām iemācījusies to, kas man no šim situācijām bija jāiemācās.

sevis žēl, un tas, lūk, jau ir nožēlojami.

akdies..

ārsts izrakstīja slimības lapu ar rītdienas dat., bet man bail zvanīt priekšniecei un pateikt , ka nedēļu nebūšu..
naturāli bail.

laikam enerģētiskās vētras. laikam.

kristaprs ir un paliek tāds pats kristaps, laiks vņu nav mainījis. tā pati pievilcība, tā pati aizrautība, tā pati staigāšana pa ledu.

es cīnos, bet laiks ir nepielūdzams.

bļin..

Ja mājās ok, tad skolai nepietiek- un tur rodas parādi.
Ja skolai viss laikus- tad mājās nekam nav palicis laika, dzīvoklis cūkains un attiecības palaistas vējā.
Un vēl jau ir arī darbs, par kuru es nedomāju vairāk par 40 stundām nedēļā. Poh, ka tas neveicina"veiksmīgu iekļaušanos kolektīvā". Poh, man tās darba ballītēs ,kas īsti vairs nav darba ballītes, jo aicina tikai tos, kas tusē regulāri..
Es zinu, ka ļoti daudzi tā prot- visu apvienot un visu paveikt lieliski. Es nemāku.
Un šis esot manu smadzeņu maksimālais potenciāls. Apžēliņ, kas būs pēc gadiem 10??!!

ja tu būtu šeit, es noteikti pieietu tev klāt. noteikti. noteikti.
es cenšos par tevi nedomāt, bet tavs tēls ir noslēpies aiz katra vārda. Katrā domu šūnā ir kāds gabaliņs no tevis, tava ēna.
vai tu to jūti??

es jau saprotu, ka nedaru neko tādu īpašu, bet..paliek tāda netaisnīguma sajūta, ka citiem jā, bet tev nē..un no apkārtesošajiem tu to uzzini pats pēdējais..
vot, sagruzījos. sagruzījos gan.

brīvdienās es jūtos tev tuvāk. tev nemaz nav jābūt man blakus, lai es justu tavas domas. tavu smaržu.
zinu, ka visticmāk, ka tu jau sen es mainījies. tikai manās atmiņās esi tāds kā agrāk un pat mazliet labāks. zinu.
es negribu redzēt, kā pasaule tevi ir saēdusi tāpat kā citus man apkārt.

nožēlojamas skumjas.