o, mans darbs audzē manu intelektu.. tīru kafijas automātu, drukāju pasta sarakstus, reģistrēju rēķinus, ō, tiešām šeit mana izaugsme ir manāma. bļin.
daži tevi novētē arī tādu. daži tev pasaka paldies- par sameklētu info, sataisītu kafiju, sagādātām kancelejas precēm vai sakopētiem n-tajiem eksemplāriem. Tādu patiesu paldies, tādu - pa īstam. Daži tikai ievēro to, kad kādreiz kaut kas nav tā kā vajag. Un uzbrauc man , ka WC ir beigušies roku dvieļi un vajadzētu taču nomainīt. Ka apkopēja n-tajā kabinetā nav šodien iznesusi miskasti, ka grīda šodien neizskatās īpaši tīra un man jau to vajadzētu pamanīt. Un tad , tas , ko tu esi izdarījis labi, tas kaut kur pazūd. Tas, ka dokumentos tagad ir kārtība, ka reģistros ir kārtība atbilstoša visām normām, tas, ka vis papīri vienmēr ir kārtībā.. tas neko nenozīmē. Un pēkšņi sanāk tā, ka izrādās, ka tu nedari vispār neko, ka strādā tikai tie citi.
Daži saka, lai es neņemu galvā. Daži pieņem par par normālu. Bet man toč vairs negribas neko darīt, ja jau reiz es vsu esmu darījusi slikti un nepareizi.

sameklēt kaut ko labāku? bet kāda garantija, ka būs labāk?