17 December 2010 @ 04:05 pm
 
Nav jau diez ko patīkami atzīties, ka ir dienas, kad es nespēju saņemties iziet ārā no mājas. Ka tādas dienas ir aizvien biežāk un biežāk. Ka katru rītu gribas,lai ātrāk pienāktu atkal vakars un varētu iet gulēt un nedomāt.
Nav patīkami atzīties, ka mana nespēja pieņemt lēmumus ir novedusi pie tā,ka viss ir noticis pats no sevis, ka es dzīvoju svešu dzīvi. Kā cietumā no kura neprotu izkļūt.
Man škiet, ka katru dienu es degradējos aizvien vairāk. Saka,ka vajagot runāt ar cilvēkiem - tas palīdzot. Bet par ko tad lai runā, ja galvā tukšums. Ja lielāko nedēļas daļu pavadu 4 sienās tīrot māju, taisot ēst un pieskatot mazu bērnu. ..?
 
 
( Post a new comment )
Podzinja: ace[info]podzinja on December 19th, 2010 - 10:12 am
nju teikshu kaa ir, pati ta nodzīvoju veselu gadu, risinajums naca pats no sevis,noalgoju aukli, atgriezos darba un izšķiros no vīra... =)
(Reply) (Thread) (Link)
[info]zg on December 20th, 2010 - 05:15 pm
ceru, ka šeit pietiks ar regulāru iziešanu ārpus mājas bez bērniņa, regulāru parunāšanos ar kādu draudzeni un papildus spēku izmantošanu mazulīša pieskatīšanā :) Tad viss notiks!
(Reply) (Parent) (Link)