Biju uz Darbu aizbraukusi, parunāt kas un kā, un kā savādāk.. Pati jau biju izdomājusi, ka uz pilnu slodzi atgriezties darbā lielajā Rīgā nevaru (negribu), jo tālu jābraukā no savas pāķienes. Turklāt, zinot, ka pirms aizgāju dekrētā , Darbā bija lielā algu griešana un pa šo laiku visticamāk , ka uz labo pusi nekas gājis nav.. nu , pat ar iepriekšējo algu es to nevarētu pavilkt, kur nu vēl ar mazāku.
Nu ja..
Un Darbā man , protams, arī pasaka, ka viņi nemaz nevar man piedāvāt pilnas slodzes darbu, jo viņiem jau strādā cilvēki , kurus negribas atlaist. Un tā starp citu , pasaka, ka arī kolēģēm, kuras atgriežas no BKA mazliet vēlāk, arī diez vai būs ko piedāvāt.
Jā, man piedāvā piestrādāt kādos projektos, pati arī netaisījos baigi iet atpakaļ, tā ka neesmu šajā situācijā baigi apbižota, un tomēr- dīvains tas mans Darba devējs- pieņēmis citus darbiniekus it kā uz laiku, kurus nevar un negrib atlaist, kad iepriekšējie nāk atpakaļ.

Palika mazliet skumji tā.

Don't you just love it when you know it's wrong but you're going to do it anyway?

Nav jau diez ko patīkami atzīties, ka ir dienas, kad es nespēju saņemties iziet ārā no mājas. Ka tādas dienas ir aizvien biežāk un biežāk. Ka katru rītu gribas,lai ātrāk pienāktu atkal vakars un varētu iet gulēt un nedomāt.
Nav patīkami atzīties, ka mana nespēja pieņemt lēmumus ir novedusi pie tā,ka viss ir noticis pats no sevis, ka es dzīvoju svešu dzīvi. Kā cietumā no kura neprotu izkļūt.
Man škiet, ka katru dienu es degradējos aizvien vairāk. Saka,ka vajagot runāt ar cilvēkiem - tas palīdzot. Bet par ko tad lai runā, ja galvā tukšums. Ja lielāko nedēļas daļu pavadu 4 sienās tīrot māju, taisot ēst un pieskatot mazu bērnu. ..?

Es zinu,ka es daudz ko varu izdarīt pati. Es varu pati nomainīt spuldzīti pagrabā,piečinīt pilošu krānu un pielikt plauktiņu virtuvē, tāpat kā tu pats vari piešūt pogu,uzvārīt zupu pusdienās un kreklu izgludināt. Es zinu,ka varu arī pati. Tu zini,ka vari pats. Un es zinu,ka tu arī zini,ka katrs pats varam visu ko. Taču sievietēm dažreiz gribas būt izglābtām,bet vīriešiem būt varonīgiem un aprūpētiem.
Reizēm viss ir tieši tik vienkārši.

ir cilvēki,kurus ļoti,ļoti gribas satikt un pajautāt 'kā iet?' ,tikai kontaktu vairs nav nekādu. Ne tel.nr.,ne e-pasta,pat draudzinos vinu nav. Hrenova tā.

šorīt ir uzsnidzis tas baltais sniegs un ir atkal ziema. It kā vasaras nemaz nebūtu bijis,tikai gara,gara ziema. Un,liekas,ka galvā viss pēkšni nolīdzinājies.. Tāds miers. Ir taču ziema.

Mājās tik daudz negāciju. Sēž tik' un pilina virsū savu neapmierinātību ar tv programmu, valdību , laika apstākļiem un kaimiņu mūziku. Krīze? Panīkums? Vecuma?
Es tā negribu. Negribu ļaut neapmierinātībai saēst sevi no iekšpuses- jābrauc atpakaļ pie sevis.

pāķienē ir labi dzīvot,kad neviens tevi nezin un tu nevienu nezini. Nekādu 'viņa man bērnudārzā iekoda kājā', u.tml.

Gribas vienkārši izklaidēties.
Es,protams,mīlu savu bērnu,taču man jātiek kaut uz brīdi prom. Jāsakārto domas. Jāsavācas mazliet. Citādi sajūta,ka galvā tikai divas saujas auzu pārslu.

Tralli-valli.

vienmēr tā, ka aizbraukt uzreiz ir vieglāk nekā pamazām pakoties un gatavoties, zinot, ka pēc 2 nedēļām viss būs savādāk. Pat sāk likties, ka ir pārāk daudz lietu, pēc kurām nāksies tikai atcerēties un nopūsties.
No pārmaiņām vienmēr ir bail, taču šoreiz liekas, ka mainīsies pilnīgi viss.

- You're gonna fuck me up, aren't you?
- Probably

Tas bija mazliet banāli- stacijā uzskriet virsū tieši Tev. Tik muļķīgi- rimīša maiss , protams, izbirdināja tikko iepirktos ābolus uz visām pusēm un sveši cilvēki bradājās un brīnijās, kurš idiots te tos ābolus nevar savākt. Tas bija tik banāli- Tu izskatījies tik pat samulsis kā es un, iepletis acis, skatījies uz mani. Nē, tas nevar beigties ar kaut ko labu. Es zinu. Tu zini. Un Tu sāc smieties un , bužinot man matus, stāsti visādas muļķības kā "visulaikupartevitikaidomāju" un "mumsirjābūtkopā". Tā tas bija, jā. Tik banāli tā.

baigais bars un jaka aizmugurē pakārta.

Kāda vectantīte vilcienā lasīja grāmatu "Laiks ir beidzies". Savāda tāda..

Škiet, ka visi uzskata par pienākumu pajautāt, kas man būs. Cīnos ar vēlmi atbildēt, ka autobuss. Pieriebušies viņi visi. Katram savs pareizais viedoklis par stāvokļa būšanu un bērniem kā tādiem, tikai bērnu pašiem neviem nav.

škiet, ka viss , kas ir domāts grūtniecēm, sastāv no viena  uķi-puķi-ķuķi..  it kā grūtniecība nāktu komplektā ar pēkšņu prāta aptumsumu .

jā, un brīvdienās tu izbrauc uz laukiem, izstaigā ārpus miesta robežām, apsēdies uz apžuvuša akmens pērnās pļavas vidū un.. sajūties tāds- beidzot atradies.

nasing ņū.
cilvēki darbā jocīgi tādi.
Galvā pavasaris, laikam kājās arī.

jē jē jēeeijj