Es pieveicu to velnu!
Izlasīju "Mērnieku laikus".

Lēnām pārprogrammēju..

Ni,ni,ni..
Tas vairs neatkārtosies.

Ar katru dienu arvien tuvāk jaunajam Cat Power albūmam.
gaidu..

iekšā atkal ir tā dusmu kņudoņa.
tik liela kņudoņa, ka man atkal liekas, ka varētu izskriet cauri sienai.
ja es esmu stipra, kā cilvēki mēdz par mani teikt, tad kāpēc es spēju tomēr sabrukt no vismazākajiem sīkumiem?
tas pierāda tikai to, ka es esmu garīgi nestabils un vājš cilvēks.
bet kurš gan no mums ir stiprs.
Katram cilvēkam ir savas vājības.
Citam vairāk,citam mazāk.
Bet, lai nekad neviens man nesaka, ka esmu raksturā stiprs cilvēks.

pēdēja laikā es nevaru pateikt neko labu.
esmu sevi izsmēlusi.

viss..
no šodienas vilkšu atkal arā tukšās nošu lapas..
un beidzot pievēršišos tauriņa rēkviēma sacerēšanai..
un doma..
varbūt pei klavierēm..
kaut klur pa vidu iestarpināt saksofona solo..
viss..
allez..
dodos jaunu skaņu meklējumos..

es šodien apdullinājos no šokolādes.
tā rezūltātā..
man šodien ir lielais, vienalzīgais pohuj.
miers un viens pīpis.
un sajūta brīva un laba.
un no visa šī lielā noguruma man ir uznācis lielais miegs, kas man nekad nav bijis.
vakarnakt nogulētas 13h (damn savu mūžu nekad neesmu tik ilgi gulējusi)..
un miegs man nāk veljoprojām.
biju meitēns noguris,nu biju..

es beidzot tikšu mājās.
tur man būs mierīgi un labi. :)
jau tagad no domas vien man ir garstāvoklis uzlabojies.

es drīgstu uz sevi skaļi nolamāties?

pēc ilgiem laikiem beiozt ieslēdzu TV.
nudien sen nebiju skatījusies.

man vairs nav spēka ar sevi noņemties.

žēl.. ka man mūzika ir tik ļoti skaļi uzgriezta, ka es nedzirdu, ka man māsa saka, lai iztīru tualeti.

man būtu laiks atgriezties pie vecām metodēm un vecām vērtībām..
un vēl..
es girbu atgriezties bērnība tajā vecumā, kad es domāju, ka visbriesmīgākā lieta, kas ar mani varētu notikt -
būtu apdauzīt galvu..
tie bija sasodīti labi laiki.
un man pietrūkst.

šodien ir tā diena, kad saksofons it nemaz nespēlējas..
un neesmu vienīgā kas saka, ka ir tādas dienas, kad vienkārši nevar paspēlēt..
tā saksofonistiem ir un cauri...
bet skaņarbs galīgi nav iemācīts un ceturien eksāmens..
sāku apsvērt domaju rīt neiet uz skolu..
lai gan..
rīt ķimijā skaidros piektdienas kontrolarbam..
es jau sāku panikot.
jutu ceturdien nebūs labi.

piparkūkas un ūdens ir viss, ko man tagad vajag.

nokususi.
devos mājas no saksofona.
un sāku domāt.
bļin.
kas man patīk.
un manas domas aizgāja tik tālu,
ka sāku apsvērt ideju, ja nu es patiešam apņemos no visas sirds,
censties,trennēties saksofonu..
sākt atkal no sākuma.
laist smadzenes visu salfedžo, mūzikas literatūru un doties tālāk mūzikas ceļos.
pelnīt tā savu iztiku.
ja nu man patiešām pietiktu spēka tam visam?
ja nu patiešām tas ir tas, ko es vēlos?
ja nu tas man patiešām vislabāk padodas?
ziniet.
tā mūzika..

dzirdot dzīves stāstu par dažu labu cilvēku, man nāk smiekli par manu dzīvi.
Tāds fufelis vien ir.
smiekli par sevi un manām problēmām.

man nepatīk tās krūzes skapī.
jeb..
es jau parāk ilgi blenžu vienā punktā.

man skiet, ka es palēnām sāku iemīlet saksofonu.