Mēs taču elpojam, mēs nekad neaizmirstam elpot.
Un sirds mūža pirmajos gados cenšās pukstēt ritmiski un necenšas apstāties.
Lai cik cilvēkiem nepatiktu vai patiktu sava dzīve,
lielākā daļa tomer baidās nomirt.
Visiem ir bail aizmirst elpot, ko nekad nav aizmirsuši.
Un visiem ir bail sajust kādreiz pēkšņi lielu,sāpīgu dūrienu krūtīs,
kad sirds izdomā, ka viņa vairs nespēj dzīvot ritmiski,
kā mēs to vēlētos darīt.

Bet īstenībā, mūsu dzīves nav ritmiskas.
Tā ir viena liela, saburzīta papīra lapa.
Citam vairāk, citam mazāk.