|
[Nov. 18th, 2022|02:30 pm] |
Staigāju apkārt kompim pusotru h un nevaru uzrakstīt, to ka vakar izrakstīju savā dienasgrāmatā tādu varzu, visas tās apslāpētās dusmas, sāpes, aizvainojumu, un zin, pat Brektes māksla nestāv tai ellei klāt. Tā ir ja lien tai zemapziņā, ah. Uz brīdi palika vieglāk, bet tagad atkal prasās rakstīt un rakstīt un rakstīt. Domāju, kā parastie cilvēki tiek ar savu naidu galā? Raktsa komentārus tvnet? Iet tusēt uz vecrīgu? Piedzerās un ar kādu uzkaujās, vai uztaisa scēnu? Jo galu galā LABAS MEITENES taču nevar dusmoties, labām metenēm jāsēž ar smuki pārkrustotām kājiņām, jāklausa mamma, un jāmācās labi. LABAS MEITENES netaisa sūdus, labas meitenes tikai kļūst par sērijveida slepkavām, aiz draudzeņu mugurām, aprunājot tās. Labas meitenes iet pie frizierēm un manikīrēm un sūdzās tām, labas meitenes staigā smukās kleitiņās un strādā labā darbiņā, lai mamma un tētiņš ir priecīgs un labas meitenes neizvaro viņu 35 gadīgie onkuķi, kad viņām ir seši gadi. Un tad atnāk tāda līdzjūtības sajūta pret sevi un visu, kam esmu izgājusi cauri. Nu tā, ka neviens jau īsti tagad nepapaijās un nesamīļos, bet es varu, pati sevi, ar pēdiņmasāžu un siltu tēju. Ar līdzjūtību un iejūtību pašai pret sevi un mīlestību. To karalisko pašpietiekamību, kas atnāk, tad kad sajūti, ka esi pietiekoši veiksmīga, skaista, seksīga, pašpietiekama, mīlesības vērta - PATI SEV <3 |
|
|
Comments: |
Es jūtu līdzi, ka kaut kas tik šausmīgs noticis Tavā dzīvē. Esmu piedzīvojusi, ka pusaugu puika ieķeras man kājstarpē tad, kad man bija gadi desmit. Bet tādas šausmas kā Tev - vispār ārprāts. :(
Paldies, bet labi, ka cilvēka smadzenes ir veidotas tā, ka ''parādija'' man to notikumu tikai tad, kad biju salīdzinoši gatava to sagaremot. Teiksim tā pirmos 25 dzīves gadus nemaz īsti nezināju pati to. Tik bij tāda nojauta esot blakus cilvēkam, ka viņš ir pretīgs. Bet kapēc, kas un ko nezināju.. Izsaku arī Tev līdzjūtību, par Tavu pieredzi, tas arī vispār nav ok, ka kas tāds ir noticis ar Tevi :( | |