|
Nov. 18th, 2022|02:30 pm |
Staigāju apkārt kompim pusotru h un nevaru uzrakstīt, to ka vakar izrakstīju savā dienasgrāmatā tādu varzu, visas tās apslāpētās dusmas, sāpes, aizvainojumu, un zin, pat Brektes māksla nestāv tai ellei klāt. Tā ir ja lien tai zemapziņā, ah. Uz brīdi palika vieglāk, bet tagad atkal prasās rakstīt un rakstīt un rakstīt. Domāju, kā parastie cilvēki tiek ar savu naidu galā? Raktsa komentārus tvnet? Iet tusēt uz vecrīgu? Piedzerās un ar kādu uzkaujās, vai uztaisa scēnu?
Jo galu galā LABAS MEITENES taču nevar dusmoties, labām metenēm jāsēž ar smuki pārkrustotām kājiņām, jāklausa mamma, un jāmācās labi. LABAS MEITENES netaisa sūdus, labas meitenes tikai kļūst par sērijveida slepkavām, aiz draudzeņu mugurām, aprunājot tās. Labas meitenes iet pie frizierēm un manikīrēm un sūdzās tām, labas meitenes staigā smukās kleitiņās un strādā labā darbiņā, lai mamma un tētiņš ir priecīgs un labas meitenes neizvaro viņu 35 gadīgie onkuķi, kad viņām ir seši gadi.
Un tad atnāk tāda līdzjūtības sajūta pret sevi un visu, kam esmu izgājusi cauri. Nu tā, ka neviens jau īsti tagad nepapaijās un nesamīļos, bet es varu, pati sevi, ar pēdiņmasāžu un siltu tēju. Ar līdzjūtību un iejūtību pašai pret sevi un mīlestību. To karalisko pašpietiekamību, kas atnāk, tad kad sajūti, ka esi pietiekoši veiksmīga, skaista, seksīga, pašpietiekama, mīlesības vērta - PATI SEV <3 |
|