Es šķiet esmu nobriedusi nākamajam solim - nesmēķēšanai. Ar vienīgo iemeslu - pārbaudīt sevi. Izmest sevi no ierastā komforta. Vai būs viegli? Protams, ka nē. Pirms desmit minūtēm izsmēķēju pēdējo cigarati paciņā. Iedzēru baltu kafiju. Aiz loga mazliet smidzina un man vienkārši negribās nekur iet. Varbūt tāpēc manī ir šādas domas. Bet es taču varu pamēģināt. Viss taču ir tikai smadzenēs.

Nedēļas nogale, kurā gribēju draudzēties beidzās ar negaidītu birthday party alus brūvētavā ar free beer and free food, kad pēc trešās glāzes dzima ideja visiem nākamajā rītā celties un braukt uz mud runner obstacle skrējienu. No rīta saprotams šo lēmumu diezgan nožēloju, bet tomēr piespiedu sevi izlīst no gultas siltuma un agrā rītā doties pa dabu paskriet. Man tiešām nelikās, ka tie 10 kilometri pēc night out būs tik grūti. Nobrāzti ceļgali, saskrāpēta mugura, nejūtīgas rokas, slapjas drēbes. Nezinu cik šajā skrējienā bija šķēršļi, šķiet ap 60, bet tā peldēšana caur ledus aukstu ūdeni tā ļoti aizsita elpu. Pirmajā brīdī gandrīz pagāju zem ūdens, jo neapzinājos cik dziļš tas dīķis ir. Un ledusauksts. Un pēctam pa dubļiem cīnīties lai tiktu ārā. Oooh my. Es tiešām esmu gandarīta, ka sevi izvilku no rīta ārā. Un par to, ka vakardien randomā piekritu šim visam. Un priecājos par to cik ļoti ar Luīzi viena otru motivējām. Pastaigāt vēl nespēju. Un visi noberzumi sāp, bet bija tik ļoti dzīva sajūta. Visu nedēļas nogurumu atņēma. Un lielisku motivāciju iedeva. Man būs vajadzīgi vēl vairāk šādi pasākumi. Kopā.

Man šodien ļoti gribās draudzēties. Un klausīties carnival youth. Un smieties. Un dzert vīnu. Un runāties. Žēl, ka aizvien nav neviena ko saukt ciemos. Visiem citiem interesēs šodien ir šoti un skaļa mūzika.
Bet tos "savējos" jau vispār ir grūti atrast šajā pasaulē.

Sesijas beigu rezultaati ir beidzot atnaakushi. Kopumaa pirmais semestris pabeigts taa pieticiigi. Diemzheel nesanaaca First Class, bet tikai 2.1. Kas njemot veeraa manu pagaajushaa gada izlaidiibu laikam ir pelniiti. Aizvien ir iespeeja uz to First class, ja vien shogad tieshaam sanjemshos un divpadsmit nedeeljas tieshaam veltiishu shim visam. Kas liidz pavasarim izskataas ceriigi, jo kad aaraa viss ziedees un plauks mana motivaacija seedeet biblioteekaa buus ljoti tuvu nullei. Anyway, shobriid aizvien plaanoju laiku un censhos visu taa liidz galam izdariit.
Shodien pie mums bija profesors no vaacijas ieradies un staastiija par inovaaciju noziimiigumu shajaa plashajaa pasaulee. Taa jau lekcija bija ljoti noderiiga, tikai taa stereotipiskaa attieksme uz sievieteem kaut kaa liidz galam nepatika. Taadi tipiskie standarti, kad visaam sievieteem patiik shis un tamliidziigi. No inovaaciju profesora es biju gaidiijusi mazliet vairaak. Bet then again, cita paaudze gan vinjam, gan man.
Esmu iedziivojusies galvassaapees, jo visa peecpusdiena tika pavadiita visgarlaiciigaakajaa lekcijaa pasaulee. Par priekshmetu pashu man iebildumu nav un esmu diezgan amazed, bet pasniedzeeja monotonais gars ir kaut kas nepaarspeejams. Arii es varu staaveet auditorijas priekshaa un ljoti leeni un monotoni lasiit katru vaardu no slaida, kuru kopsummaa ir vairaak kaa 70. Bet tas ir paardziivots un varu elpot taalaak. Veel mazliet un prom uz shosejas. Klausiities muuziku, dziedaat liidzi un ierushinaaties midzinjas mieriigajaa komfortaa.

Pavisam netīšām rakājos pa saviem bookmarks arhīviem un atradu savu veco blogu. Rakstītu tieši pirms četriem gadiem, kas bija ļoti nozīmīgs pagrieziena punkts manā dzīvē un viss tajā gadā mainījās un izmainījās. Un ir tik dīvaini sevi lasīt tad. Šķiet esmu pazaudējusi to spēju izrakstīt sevi tā saprotami un skaisti. Tagad ir tikai izvilkumi un teikumi neveidojas. Un es nemāku sevi pastāstīt. Lasu sevi un dažbrīd paliek tā skumji. Cik ļoti liels smagums manī bija iekšā tad. Un ir tik daudz mainījies kopš tā gada, bet tai pat laikā tik daudz kas no tā visa ir palicis manī aizvien.


Dažus izvilkumus tomēr ir jāatzīmē arī šeit.

Augusts 2010 - Protams,es šo dzīvi atdzinu pa gana ērtu un pašpietiekamu. Bet tas viss, beigu beigās, noveda pie tā, ka kļūdījos. Rutīnisks ērtums protams ir tīri pieklājīgs un vēlams. Bet tā otra puse taisni vai kauc pēc pārmaiņām. Un tieši to, sakrāmējot savu lielo, apaugušo dzīvi trīsdesmit kilogramos es sapratu. Es vēlos lai mainās daudz.

Septembris 2010 - Un nē, es neesmu monotoni laimīga. Esmu augšā un lejā. Un nekad pa vidu. Ir tikai tādas galējību virsotnes. Es vienkārši neprotu būt pa vidu.

Oktobris 2010 - Ir lietas, kas dzīvē vienkārši notiek. Un tur neko citu nevar izdarīt.

Novembris 2010 - Četru mēnešu prombūte, kas liekas kā tikai mazs, mazs brīdis visā visumā. Un laikam jau arī nav nozīme. Viss ir tikai tāds mirklis. Šajos mirkļos jau notiek ļoti daudz.

Decembris 2010 - Un galu galā es esmu atbildīga tikai par to ko es saku, nevis par to, kā citi to saprot. Un tā ir ļoti laba sajūta.


Tieši piecu mēnēšu pieraksti no tā gada, kas izmainīja tik daudz.

Janvāra mazais kopsavilkums:

Izlasītas trīs grāmatas. (Balkona Dievi, Pieci cilvēki ko satiec debesīs un Dzīvespriecīgais vakarēdiens)
No 31 dienas alkahols ir lietots tieši 7 dienas. (One week, oh my)

Pirmā nedēļa - Inside all of us is a wild thing
Otrā nedēļa - Eksāmeni un kursa darbi
Trešā nedēļa - Pasaule taču, lai cik tas izklausītos egoistiski, ir tikai tas, ko es jūtu, redzu un dzirdu.
Ceturtā nedēļa - Šveice un alpu skaistums
Piektā nedēļa - Iemīlēties vajag vismaz reizi dienā.


Zinu, ka atkārtojos, bet man tik ļoti patīk sestdienas. Nekur nav jāiet, nekur nav jāsteidzas. Ir tāds lielisks māju rīts. Un vīrietis ir savos darbos prom un visa mūsu māju pasaule ir man vienai pašai. Loving it!

Tik ļoti nesaprotu to savu organismu tomēr. Kautkā sakārtoju to visu ēšanas jautājumu un to visu naturālo vairāk. Un paliek patiešām labāk. Bet tā otra puse tomēr ir ļoti nesakārtota man. Stress. Šodien tik ļoti, ļoti grūta diena bija. Nu tā, ka emocionāli. Un visas tās ķermeņa sāpes ir atpakaļ. Visu vakaru esmu tāda nomocīta. Pirmdien sākas audits manam projektam. Un viss notiek uz pedējo brīdi. Un, protams, priekšniece nav uz vietas un vispār neviena nav. Un tad esmu es ar savu decision making un pēdējiem dokumentiem. Rīt vēl no rīta jāaizbrauc līdz darbam aizsūtīt visu pre-info auditam un tad tikai jāpārdzīvo nākamā nedēļa, kad visu inspektēs un pētīs un analizēs. Un man tik ļoti negribējās šo atbildību. Un manī tik daudz stresa sakrājās šodien, jo tomēr atbildēt par 20 cilvēku komandu, nav manos pienākumos. Un, ja ikdienā es par to tik ļoti neiebilstu un varu visu labi menedžēt, tad tagad, kad tas ir tieši mans projekts ir pavisam savādāk.
Esmu gandarīta par padarīto un neko protams izmainīt vairs nevaru. Tikai ķermenim to nevar ieskaidrot. Laikam jau vairāk prātam.
Kā lai ar to stresa līmenī dzīvo? Kā, lai es viņu nomierinu un samazinu? Tāda emocionāla būtne es esmu tomēr.

Shodiena taada gara un mazliet izmociita. Innovations and Engineering context joprojaam ir vieniigaa lekcija, kas patieshaam interesee un aizrauj. Paareejais viss ir taads saraustiits un bez satura. Toties visu leenaam virzu uz priekshu. Shovakar sarakstiishu plaanu un pielikshu pie sienas, lai tie visi deadline acu priekshaa un es par vinjiem neaizmirstu. Jo dziive tomeer notiek aiz augstskolas un darba sienaam. Un tagad man buutu vieglaak sanjemties, kaa pavasarii, kad viss saaks ziedeet un plaukt un vieniigais ko veeleeshos ir lasiit graamatas vieteejaa parkaa un dzert latte vai alu.

Citaas jomaas ir diezgan vienmeeriigi un labi. Censhos atveeleet vairaak laika sev un mazaak kam citam. Samazinaat to stresa liimeni iekshaa. Bet es sheit laikam atkaartojos. Tomeer ir labi pierakstiit visu sev, lai peectam varu atcereeties un papeetiit savus kaapumus un kritumus no malas. Un man vienmeer patiik savilkt kopsavilkumus un apskatiities no malas.

Dazhreiz pamostos no riita ar tik milziigu vienaldziibu un skumjumu. Taadu, ka neko, neko negribaas. Jo tas milziigais sabiedriibas un lielo biznesu konveijers malj kopaa un neljauj buut sev. Un vienmeer liekaas, ka visi labaaki un visi var labaak. Un tad ir taadi riiti, kad pamostos ar tik lielisku energiju un ambiicijaam, par to, ka es varu savaadaak un tik pat labi vai labaak. Ceru, ka shis otrais variants man buus, kad modiishos uz savu interviju peec paaris nedeeljaam. Future, be good to me!

Nogulēju divpadsmit stundas. Divpadsmit!!! No kurienes manī tas viss bija sakrājies?
Toties šorīt ir lieliska enerģija. Atpūtusies enerģija.

Apskatījos jaunā semestra sarakstus un deadlainus un sapratu, ka man atkal drīz nebūs brīvu vakaru vai savu grāmatu lasīšanas. Bet tas tikai tāds divpadsmit nedēļu maratons. Pēctam dzīve agriežas ierastajos rāmjos un komfortā. Aizvien esmu ar apņemšanos sākt visu laicīgi un beidzot plānot savu laiku, nevis paļauties uz pēdējo mirkļu/nakšu brīnumiem. Esmu saņēmusies.