Beidzot saņēmos un nobukoju nākamās brīvdienas. Diezgan pinķerīgs process ir pirkt biļetes no trīs dažādām kompānijām, vienā virzienā un dažādos laikos (jo vīrietis pievienosies vēlāk). Pēc vairāku stundu izmisīgiem klikšķiem un apartamentu meklējumiem esmu tikusi gala ar šo visu. Varēšu elpot latvijas gaisu un pļavas un tad doties lielpilsētas dzīvē uz Dāniju un Zviedriju. Mazliet citu kultūru un cilvēkus izpētīt. Un es ļoti gaidu, kad varēšu aizbraukt uz latviju. Lasīt grāmatas ezera malā un neuztraukties par ikdienas sīkumiem. Neizlikties. Vienkārši būt un gulšņāt dārzā starp ābelēm.

Saņēmu māju sūtījumu ar Dylan lullabies un tagad man vakaros ir ļoti mierīga mūzika.

Visu laiku cenšos saņemties šeit biežāk ko ierakstīt/piefiksēt dzīvi, bet nesanāk. Esmu kaut kur aizklīdusi domās un sevī. Un jo vairāk esmu pie dabas un svaiggaisā jo vairāk domas pašas sakārtojas un ir grūti pēctam to visu izrakstīt.

Piezīme sev: Neesmu smēķējusi jau divas nedēļas. Šis ir bijis ilgākais posms šajā procesā. Nav nemaz tik sarežģīti, ja tam nepievērš uzmanību. Toties tiklīdz nonāku lielpilsētā vai starp artistic draudziņiem tā mazliet gan uzsit to velmi. Tāpēc es dzīvoju pie dabas. Skrienu cauri parkiem. Dzeru citronūdeni un uzvedos atbildīgi pret savu ķermeni.

Es nezinu kurā brīdī tas tieši notika, bet es esmu pārvērtusies par agro rītu/rītu cilvēku. Visu to rīta dzestrumu es dziļi elpoju.
Vāru ingvera tēju vai baltu kafiju sestdienu rītos. Un kamēr vēl ārpasaule mostas, es varu mierīgi sēdēt krēslā un lasīt grāmatas vai paskriet caur piemājas parku un kanālu. Tas rīta klusums ir burvīgs.

Es ļoti piekrītu tam, ka aizejot tālu prom, tu atrodi sevi mazliet vairāk.

Esmu atgriezusies no saviem kalnos kāpšanas piedzīvojumiem un apmierināti laiskojos uz dīvāna. Šis bija vairāk tads emocionāls kāpiens. Un vairāk iekšējai pasaulei, nevis fiziskajam spēkam. Atbraucu mājās un mazliet pazudu. Bez enerģijas. Šodien jau ir nedaudz labāk.

Bet tikmēr ar mīļoto vīrieti iekārtojamies abi uz dīvāna vakaros un lasām grāmatas.

Dzīve kaut kā notiek. Mierīgi. Man vairāk vajag uz kalniem braukt. Pie dabas viss sevī nokārtojas. Kalnos kāpjot mindfulness ir visskaistākais.

Mēs sevi tā īsti nemaz nepazīstam un nesaprotam, kur nu vēl citus cilvēkus.
Tāpēc tādu lietu, kā citu vērtēšana, ir vispār jāatmet kā šķira!

Īsi un konkrēti.

Kaut kur šodien izlasīju un piefiksēju lai neaizmirstas - Nezinu, kas ir panākumu atslēga, bet neveiksmes atslēga ir vēlme izpatikt pilnīgi visiem.

Jo tas nemaz nav iespējams. Un to nemaz nevajag.

Tātad ir pienācis pirmais jūnijs. Tūlīt, tūlīt jau būs paskrējuši tieši seši mēneši kopš jaunā gada. Veseli 50 procenti pagājuši. Nekādas dižās apņēmības es gan sev nesagatavoju katru gadu, bet atskaitīties pašai sev man patīk. Pie sevis mazliet apcerēt un padomāt. Par to ikdienu parasto un what the hell Im even doing here.

Šodien bija mana pirmā darba diena jaunajā nodaļā. Visas atlases kārtas veiksmīgi izturētas un esmu jaunos biznesa plašumos ielaista. Par atmosfēru vēl nespēju spriest, jo puse cilvēku kaut kur apkārt blandās, respektīvi, komandējumos vai atvaļinājumos. Toties atradu kur dabūt garšīgu kafiju un iepazinos ar foršu spāņu meiteni.
Vēl pie iepriekšējā darba mani pienākumi gan tur un sanāk šobrīd starp divām vietām mazliet balansēt. Cerams tie jaunie pienākumi un projekti būs interesanti un tie apkārtējie cilvēki draudzīgi(well, cilvēcīgi). Jo nekādas drāmas es nevēlos. Pietika ar to mazo bērnu dārzu pēdējos mēnešos.

Es tik ļoti sen te nebiju neko rakstījusi. Toties savā papīra dienasgrāmatā (plānotājā gan vairāk) esmu piefiksējusi savas dzīves sajūtas. Un vajag taču rakstīt. Pierakstīt. Lai varu atcerēties. Piemēram to, ka šodien ir tik ļoti (tā, ka vismaz desmit ļoti) auksts priekš pirmā jūnija. Aiz loga nenormāli līst un esmu tik ļoti nogurusi un nosalusi, ka vienīgā mana vēlme ir ielīst dūnu segu ērtumos ar mammas atsūtīto tēju un lasīt Vientulību tīmeklī. Vēlreiz. Jo pirmajā reizē mazliet aizķēra.

Un tam visam pa vidu man šorīt bija neizsakāmi lielas paģiras no veselām divām alus glāzēm iepriekšējā vakarā. Tā laikam tas notiek, ka nedzer un nepīpē divas nedēļas un tad vienā vakarā mazliet noraujos nost.

Man tieshaam visvairaak saap par pamestiem dziivniekiem. Tiem kas dziivniekiem patversmees vai uz ielas. Par mazajaam pamestajaam sirdiim. Tas mani skumdina visvairaak. Taa ljoti.

Tieshi tie aaboli, kas aug vecmammas daarzaa ir pashi miljaakie. Un tieshi vinjas sazhaaveetie aaboli, kas atsuutiiti smuki sapakoti pa pastu ir pashi miiljaakie un sirdi sildoshaakie. Jo tad veejainos vakaros kaa shis, es varu ieit virtuvee un uztaisiit zhaaveetu aabolu un kaneelja teeju. Kas garsho lieliski un ljoti sasilda nosalushaas rokas. Aabols un kaneelis vispaar ir lielisks antioksidants, bet kopaa ar vecmammas miilestiibu ir veel labaak.

Un shis maija zaljums ir pavisam noteikti mans miiljaakais. Tas pavisam tumshi zaljais, kad viss ir tikko liidz galam uzziedeejis. Tas zaljais tonis un lapu briedums kam nevar cauri redzeet. Tieshi tas pilniigums ir mans miiljaakais.

Ah, un shodien braucu maajaa pa pielijushu shoseju, kad aiz pamaleem saule spiid un saakaas krusa ar stipru lietu kopaa un man tieshi fonaa bija piemeerota muuzika un tas briidis iecirtaas manaa apzinjaa tik ljoti speeciigi. Tas saldskaabums. Tas briidis star sapnjiem un reaalo dziivi. Tas briidis starp. Man patiik braukt caur lietu. Kad jaasamazina aatrums un fonaa ir piemeerota muuzika.

Dziive peec briivdienaam pavisam noteikti ir leena un laika vieniibas ir pavisam savaadaakas. Ieritinaajos diivaanaa ar savu graamatu kaudzi un dzhin`toniku. Shaadi sestdienas vakari tomeer ir lieliski.