Ir grūti pastāstīt par to stāvokli sevī. It kā es sevi vērotu no malas. It kā es nebūtu es. Ne līdz galam. Bet tas nav tikai šeit ierodoties. Tas stāvoklis manī visas pēdējās nedēļas ir audzis. Tā lēnām un pamatīgi. Es vienkārši ļauju sev būt. Vēroju no malas. It kā manis nemaz nebūtu.

Aizvien šķiet dīvaini, ka ir vajadzīgas tikai divas ar pusi stundas lai nokļūtu otrā pasaules malā. Es nejūtos līdz galam piederīga. Bet ir labi. Ir silts vakars. Ir tomāti no vecmammas dārza un es varu sildīties vakara saulē. Dzert kanēļa tēju un izbaudīt klusumu.

To kā cilvēki lido lidmašīnā un uzvedās lidostā varētu sarakstīt stāstus. Like seriously? Tiklīdz lidmašīna nolaižas vai tiešām ir jālēc kājās, jāķer somas no plauktiem un tad jāstāv 10 minūtes kamēr atvērs durvis un jāsūdzas par to, ka citi spiežas tev virsū? Parējās domas es pat nevēlos sev laist tuvumā. Pārāk daudz cilvēku ir bijuši man apkārt šodien. Pārāk daudz besīgas mentalitātes vienai dienai.

Toties Rīga ir burvīga. Iemīlējos jau atkal.

Rīt sākas mans ceļojums prom. Tieši astoņpadsmit dienas, lai savu negaisu savaldītu.

Dažreiz vienīgais ko vēlos ir notetovēties, dzīvot amerikāņu filmās un braukt roadtripos kabrioletā.

Es nespēju noticēt, ka jau nākamajā nedēļā es lidošu uz Latviju. Un vēl pēc vienas nedēļas uz Dāniju. Mans pirmais vasaras ceļojums un galvas izvēdināšana. Man pavisam noteikti vajag tikt prom no ierastās vides un iztīrīt (sakārtot) domas.

Ja nemākam atvadīties, dzīve mums iemāca atvadīties. Un tā taču ir ar visu. Nepārtraukti pārbaudījumi. Dažkārt var arī nogurt. Šobrīd gan enerģija plūst pāri malām, bet tieši tāpēc vajag mazliet norimt. Mazliet aizbraukt. Un mazliet pabūt klusumā. Kaut kur pie dabas. Ar sevi. Iztīrīt visu lieko un visas ne(domas), ne(pa)reizās domas.

Atgriezos no nedēļas nogales Liverpūlē ar iesnām un temperatūru. Jo kāpēc gan nesaaukstēties augusta pirmajās dienās. Oh well.

Pavadīju nedēļas nogali ar sava vecuma pāri, kuri ir pilnīgi pretēji man/mums - ar piecu gadu plānu, saderināšanās gredzenu pirkstā un kopīgiem ceļojumiem pa pasauli. Tikmēr es sēdēju dīvānā, klausījos viņu stāstos un dzēru zaļo tēju. Domās biju tik tālu, ka beigās pusi nedzirdēju.

Tas iekšējais bērns manī vēl ir. Un tas ir tik ļoti labi.

Pirms pāris dienām aizgāju pie friziera un nogriezu visas savas garās pinkas nost. Vajadzēja kaut kādas vizuālas pārmaiņas. Tāds vieglums uzreiz.
Sākumā likās, ka varbūt man pietrūks manu garo matu. Bet jo īsākus nogriežu, jo labāk jūtos. Tāda lielāka pārliecība par sevi. Iekšējā sievišķība atdzīvojas.

Ir tādas dienas, kas tik ļoti nogurdina, ka gribās aizbēgt. Iesēdos mašīnā, nolaidu jumtu un traucos pa šoseju prom. Nopirku vislielākā izmēra kafiju, sēdēju nepazīstamas pilsētas parkā, tukši skatījos tālumā un smēķēju. Bez grāmatas. Bez telefona. Bez cilvēkiem. Pēc divām stundām klusumā ar sevi domas kaut kā noskaidrojās un prats nomierinājās. Šie little escape moments ir mani mīļākie. Un man vajag to savu alone time. Literally.

Astoņas ar pusi stundas pavadīt telpā ar kolēģiem no dažādām biznesa daļām, lomu spēles, pair share, viedokļiem un piespiedu komunikācijas es jutos tik ļoti iztukšota. Dažkārt šķiet, ka vienīgie un īstie viedokļi ir tie, kas pieder visskaļākajiem un more self-confident cilvēkiem. Viss riņķo principā ap viņiem. Un neviens neklausās viens otrā/citos. Kā pret sienu skriet. Un visa diena bija principā ap moaning about work un kā cilvēki strādā.

Pašas apmācības koncepts patiesībā ir tīri interesants. Trīs dienu pshiloģiskie un motivāciju trenniņi ir patiesībā lieliski. Tikai šoreiz tā visa bija pa daudz. Jo vienā telpā ielaistas lielas personības nevienmēr novedīs pie laba rezultāta. Pārāk daudz konfliktējošu situāciju.

Tik ļoti daudz informācijas vienai dienai. Tik ļoti daudz emocijas vienai dienai. Komunicēt ar cilvēkiem ar kuriem es nevēlos ir ļoti nogurdinoši. Ir grūti dalīties domās (I mean, personal experience un kā tu juties un ko tu no tā iemācijies).

Šis laikam ir tads kā turpinājums vakardienai, par to, ka pieklājība nogurdina. Jo galu gala, ja tev nav labas attiecības ar cilvēkiem lietas netiks izdarītas un būs daudz barjeras, lai darbu kā tādu paveiktu. Un tas ir tik ļoti annoying un nepareizi lielās organizācijās, kur viss balstās uz otra patikšanu/nepatikšanu un good networking.

Ir tikai jāuzliek brave face, jāsmaida, jārunā ar visiem un jāizliekas, ka tev tik ļoti interesē otra dzīve. Tas gan jau ir visur tā. Bet šodien es esmu tik ļoti cranky, nogurusi un viss tik ļoti riebjas, ka nespēju uz to savādāk paskatīties. Vienīgais ko vēlos ir klusums un dūnu segu ērtumi.

Rīt būs jau cita diena. Un cerams nebūs tik melnbaltas krāsas, kā esmu šodien pati sataisījusi.

Arlabunakti.

Reizēm pieklājība tik ļoti nogurdina. Neticu, ka man tā ir vienīgajai.

Te apkārt ir visa kā tik daudz, ka dažreiz šķiet pa daudz. Bet es tikai esmu malā un mācos. No visa. Patiesībā jau viss cits mani izmāca, pārvērš un samaina. Tā neapzinoties. Un tad pēc vairākiem menešiem es sēdēšu, skatīšos bildes, lasīšu un sapratīšu, ka ir pavisam savādāk, ka es esmu savādāka un tas ko gaidīju nemaz nebija tā kā izdomāts, ka laiks atkal ir aizskrējis un galu galā ir citi atskaites punkti.

Runājot par iepriekšēju izdomāšanu,tā nav labākā darbība ko es piekopju. Dažreiz tas mani iegāž vairāk nekā varētu sākumā likties. Tomēr par to īpaši neuztraucos. Galu galā es pēdējā laikā esmu sākusi visu savienot tādos kā veselumos. Un nē, tie nav kaut kādi stereotipiski plauktiņi vai ierobežotas kastītes. Tas ir pilnīgi viss sakopots vienā veselumā. Un tad es uz to skatos un dažreiz nejūtu savu piederību tajā visā. It kā no malas un it kā manis nemaz nebūtu. No vieniem cilvēkiem mēs atvadamies, citus sagaidam. Un tāpat ir ar lietām. Esmu sapratusi, ka lietas, kuras prātā esam apbružājuši līdz pēdejam,nu cik ļoti mums viņas vajag,noderētu utt, tik ļoti mums viņas nepavisam nav vajadzīgas.Jo prātā mēs esam viņas tik ļoti novalkājuši,ka pēctam reālajā dzīvē viņas nu nemaz vairs nav tik iepriecinošas un vajadzīgas, kā sākumā likās. Pavisam vienkārši. Šī gan ir lieta, kuru piekopt ir tīri vai veselīgi. Vismaz nav tādas pārmērības.

Atcerēties to, ka nevajag taču skriet pašam sev pa priekšu ātrāk kā vajag. Es taču aizvien ticu, ka visas lietas notiek noteiktos laikos un tam, ka visam ir atvēlēts savs laiks. Es nevaru pārskriet kaut ko vai sasteigt. Es varu vienkārši būt. Darīt un dzīvot savā tempā. Priecīga vai noskumusi, tam nav nozīmes. Vienkārši būt saudzīgākai pret sevi un mierīgi elpot.