Tik ljoti man nepatiik tas briidis dziivee,kad es saaku reekjinaaties ar kaadu,un otrs pievilj. Taa visa atveershanaas tik ljoti leenu naak. Soli pa solim. Durvis atveras. Aizvien es nemaaku sevi nepieradinaat pie cilveekiem, lietaam un situaacijaam. Man veel taals celjsh ir liidz tai praata apskaidriibai,kad mirklji ir jaabauda un jaapalaizh,cilveekiem nepiekjerties un vinjus palaist prom no dziives. Lietas nemiileet un nepadariit visu duunu segu komfortaa. Taa pilniigi askeetiski uz visu raudziities. Tas vieglums manii nav. Patiesiibaa nekad nav bijis. Es vienmeer visu esmu sarezhgjiijusi un praata tuneljos izdzenaajusi. Manas domu aitas. Un tajos briizhos kad pieviljos paliek taads tukshums. Un patiesiibaa pie taa vainiigs jau nav neviens cits kaa tikai es.mans redzeejums un dziives vilnji. Ko lai ar sevi iesaak visos shajos briizhos?
Man patiik tie sveetlaimiigie briizhi. Kad nav domu. Nav nekaa lieka. Ir tikai taada mieriiga atslaabuma sajuuta. Un es aizveru acis,baudu un vienkaarshi esmu. Man patiik briivdienu riitos izdzert tieshi divas kafijkruuzes. Man patiik ar kailaam peedaam iebrist slapjaa zaalee.
Kopsh saaku te izrakstiit sevi ir notikushas tik lielas izmainjas. No pilniiga pagrimuma esmu izraapusies uz nosaciitu pashpietiekamiibu. Ir mainiijushaas veertiibas un citi ieksheejie deemoni. Es aizvien sevi aarsteeju un lieku kopaa. Ir ieguldiits tikai paaris meeneshu darbs. Un vajag veel tik daudz.galu galaa shaados briizhos vieniigaas zaales ir sevi izrakstiit. Ja ne liidz galam,tad vismaz mazliet.