Pēc tādas pus negulētas nakts un celšanos ik pēc divstundām augšā, es aizbraucu uz darbu pavisam miegaina. Cauri visai miglai un lietum izbraucu un jutos kā ezītis miglā. Pāris kafijas. Aizmidzis skatiens. Un braucot mājās bija saules pielieta šoseja. Un skaļa mūzika. Domāju uztaisīšu salātus, iedzeršu ingvera tēju un braukšu uz sporta zāles baseinu. Lai savu ķermeņa saspringumu nomierinātu. Bet ah!!!!!!! Aizmigu savos komforta un dūnu segu ērtumos uz gandrīz divām stundām. Pamodos ar pilnīgu paniku, ka aiz loga jau bija tumš un nesapratu vai jau rīts vai vēl vakars. Mazie sirds darbības paātrinājumi. Pasēdēju, nomierinājos. Izgāju dārzā un ķiršu tabaciņu un paskatījos uz skaisto pilnmēness formu un aizgāju pēc vīna. Man šovakar neko daudz nevajag.

Esmu tagad tāda pilnīgi nekāda. (tās neplānotās pēcpusdienas snaudas vienmēr mani padara mazliet cranky un dažreiz vairāk kā mazliet).
Augstskolas darbi lai pagaida, prezentācijas lai pagaida. Man vajag pašai pie sevis šovakar atgriezties.

Man patīk vakari ar sevi, bet pietrūkst vakaru sarunas ar kādu. Padalīties dienas sajūtās un pieskārienos. Darbības vārdu funkcionalitāte.