Pielijusi diena. Pavisam lēna un klusa. Un pērkons kaut kur fonā aiz loga. Braucu mājās caur sastrēgumiem un dungoju pearl jam dziesmām līdzi.
Tāda ļoti sentimentāla sajūta. Man nekur vairs negribās iet šodien. Ieritināties dūnu segu ērtumos un paklusēt. Man šodien ļoti pietrūkst apskāviens. Samīļošanās. Fiziska tuvība. Darba neitralitāte un pustukš ofiss. Cilvēki noliekuši galvas strādā un stresaini klabina. It kā citas dzīves nemaz nebūtu. Un es nespēju tajā iedziļināties. Rīt visa diena augstskolā un man protams nekas vēl nav izdarīts. Un man tik ļoti negribās neko darīt. Kā lai saņemās tajos brīžos kad neko citu negribās. Kā tikai bezmērķīgi domāt, blenzt tālumā un dzert vīnu.
Tāds nedēļas vidus atslābums.