Glāze šampanieša. Žurnālu kaudzīte. Vīrietis pavadīts ceļojumā uz Šveici. Tāds pilnīgs klusums. Pirmo reizi mūsu mājās es esmu viena. Nedēļa sev. Ir tik dīvaini. Kad ir pierasta klātbūtne. Kad ir pierasts vārīt divas kafijas no rītiem. Vakaros runāties un smieties. Un ierūmēties starp komprimisiem, savu laiku, laiku kopā, darba laiku. Tagad ir tikai tāds sev. Es. Man piemīt lieliska pašpietiekamība. Man nav problēmu būt ar sevi. Man patīk klusums. Bet, kad tā otra daļa ir prom un nebūs līdzās nedēļu, tomēr ļoti atstāj nopiedumu.
Tik daudz lietu sakrājušās ko padarīt. Bet šodien to visu atlieku. Salutināt sevi ar zemeņu skrubi, sejas masku un vannu. Ieslēgt apkuri un palīst zem sedziņas. Ieliet šampanieti, jo pēc vīna bija slinkums iet un šampanietis nāk no Francijas ceļojuma maijā. Lasu žurnālus. Skatos iekrājušos seriālus un domājos savā nodabā.

Ir tik ļoti dīvaini, kad izbijusi draudzene, kas divus gadus ar mani nav pārmijusi ne vārda un mūsu draudzības sabrukums bija diezgan neglīts un ļaunuma pilns, beidzot uzraksta. Tāds lēns salabšanas periods. Viņa vēlas satikties. Uzaicināju uz nedēļas nogales pasēdēšanu pie sevis un jā, tad jau redzēs. Man ir ļoti grūti salabt ar cilvēkiem, kas reiz ļoti saulauzuši sirdi. Bet es ticu otrajām iespējām. Un man gribās visu atstāt uz baltas un tīras lapas, nevis ar ļaunumu.


Man tomēr ir grūtības būt ar cilvēkiem. Un darbā tas sāk izpausties arvien vairāk. Tā tipiskā angļu pieklājība un aprunāša aiz muguras manī ir kaut ko salauzusi. Tā mazliet neatgriežami. Es vienkārši ticu, ka ir labi cilvēki pasaulē. Un tādu ir daudz. Un es tiešām domāju, ka pay it forward ir viena no lieliskākajām idejām un, ka visiem cilvēkiem vajadzētu vairāk domāt ar sirdi nevis prātu.