Kad no rītiem nav tik agri jāceļās, es sajūtos kā brīvdienā mazliet. Tā tomēr ir atšķirība celties mazliet pirms sešiem vai tomēr pusē astoņos. LAbprāt visu dienu šādi nolaiskotos. Aizmirstu pa zobārstu un darbu. Man konkrēti pietrūkst klusuma ar sevi.
Aiz loga izskatās apmācies. Pēc tieši divdesmit minūtēm es būšu izdzērusi kafiju. Pēc nepilnas stundas es iziešu pelēkajā pavasarī, kurš izskatās, ka tūlīt sāks rīt.
Lai tieši deviņos, es sēdētu zobārsta kabinetā trīcoša. Un jau nedaudz pēc desmitiem būtu darbā. Man negribas šodien neko no tā visa.

Vietas, kur tu vēlies atgriezties. Vietas, kur tu vairs nevari atgriezties. Aizverot acis, vari izstāstīt tās līdz pēdējai detaļai. Vietas, kur kaut kā bijis visvairāk. Tās, kuras iespiedušās apziņā kā apsolītā zeme, kā drošs plosts vētrā, kā ugunsdzēsēju depo, kur visas slāpes tiek dzēstas. Vietas, kuras iedūrušās prātā kā vienīgā pareizā atbilde, vissvarīgākā atkāpe. Tajās palicis kāds sākums, kādas beigas, kāds cilvēks, kāda nekur citur neiegūstama sajūta. Tikai tu pats zini, kādēļ esi šajās vietās aiz sevis aizvēris durvis. Vietas, kur tu ilgojies atkal būt. Vietas, kur tieši tavas vietas vairs nav.