Manai cibai šodien ir apritējis tieši viens gads!
Noticis pa šo laiku ir pilnīgi viss iespējamais un pat neiespējamais. Un vispār no pilnīgas bedres esmu sevi izcēlusi tā līdz zemes līmenim. Vēl, protams, nekas nav beidzies. Bet saknes ir iesakņojušās un tas iesāktais vājprāts ir pierimis.
Atceros cik nelaimīgi es te pirms gada sēdēju un raudīju un rakstīju savu pirmo ierakstu. Un tā mēnešiem vilku sevi no bedres ārā.
Ikdienā it kā liekas, ka nekas diži nemainās, bet kad šādi paskatās cauri gada ierakstiem - noticis un izmainījies ir daudz.
Es gan vēl eju uz sevi, lai kas tas arī nebūtu. Es aizvien mācos dzīvot. Un aizvien rakstu vēstules sev. Tā esmu es. Banāla un naiva būtne. Kā tāds mazs apjucis bērns laužos cauri dažādām personību prizmām.

Gada bilances nebūs. Vismaz ne šovakar. Šovakar es atļaušu sev mazliet iepriekšējo gadu palasīt un savilkt paralēles domās.