Pamosties svētdienas rīta tā nedaudz pēc septiņiem. Atvērt logu un ielaist dzestru pavasari iekšā. Noiet lejā uz virtuvi,ar basām kājām skarot auksto flīzēto grīdu, uzvārīt kafiju un ieritināties atpakaļ migā. Pamosties pirms saulaina pavasara. Pamosties pirms saules. Un diena šķiet tik gara. Vismaz rīta daļa.

Esmu atvesta mājās. Blakus mana otrā kafijas krūze un tad es došos uz centru un palutināšu savas materiālās vēlmes. Kaut ko jaunu gribās savai dzīvei. Kaut ko savādāku. Atgriežos pie savām koraļ krāsām un bēšā un pasteļtoņiem. Pavasarim neko vairāk nemaz nevajag.

Aizvien mazi pārmetumi manī, bet viss lēnām apklust un paliek labāk! Vēl tikai piecas darba dienas un varēšu braukt uz Velsu un atpūtināt sevi.

Tomēr tik labi bija, kad nebija pienākumi, kad nebija nekādas domāšanas. Tikai nobastotas stundas skolā un wild nedēļas nogales. Tagad no tā visa nekas nav palicis pāri. Tikai pienākumi, uztraukumi un aizmigšana sestdienas vakarā uz dīvāna, vīrieša apskāvienos deviņos vakarā. Jo dažkārt visa ir par daudz.

Laikmetīgā dzīve dažkārt var būt krietni par daudz tādai apjukušai būtnei kā es.

Un kaut kā šādi šodien man prātā domas notiek.

"Dažiem lietas nāk viegli. Dažiem ne tik. Citiem vispār nav jāgaida, citi nekad tā arī nesagaida. Trīs bērnu māte, ar divām augstākajām izglītībām – apkopēja, dzīvo vienistabas dzīvoklī sarepējušā koka mājā. Sieviete, visu mūžu alkusi ģimeni, apprecējusies un tikai pēc laulībām abi uzzinājuši, ka vīrs ir neauglīgs un nespēj pieņemt adopciju. Dažiem lietas nāk viegli, ātri, ne caur ērķšķiem. Darbs prestižajā kompānijā ar labu algu, laulības un divi bērni, dzīvoklis par sviestmaizi. Un dažiem ne tik viegli. Darbs, kurš tev patīk, bet ar kuru tu nekad nebūsi spējīgs nopirkt pat ledusskapi, īstais un vienīgais, kurš nekad neskatīsies uz tevi ar tādu siltumu, kā tu, mātes dīvāns divguļamās gultas vietā. Tiem dažiem, kuriem ne tik, atliek divas iespējas – padoties vai triekties tam visam pretī."

Varbūt es neesmu nemaz tik ļoti galējībās. Bet gribētos ticēt, ka dzīvē mēdz būt arī savādāk. Tā kā zelta vidusceļā, ka tomēr viss notiek kā sirdij gribētos.