vakardienas vakaru man gribētos aizmirst un izdzēst pavisam. tādas nelabas atmiņas, gluži kā jaunībā - zaudēju raksturu. (alkahols and other shit) šodien vēl mokos pārmetumos un mazliet dizzy stāvoklī. pilnīgi pašai kauns par sevi. bet nu, ir lietas kuras vienkārši jāaimirst un nav jāatceras. tāpēc sevi domās mierinu, ka mana dzīve jau nevienu tik ļoti neinteresē, lai runātu..

vismaz šodienu glābj neuzbāzīgs pavasaris. Un var sēdēt uz lievenīša un dzert tēju un ēst vīrieša sataisītās sviestmaizes. Un tepat, tepat blakus ir kaķis, kurš saulē murrā un ūdens mierīgi plūst līdzās. skatos kā resna vāvere lēkā pa koku zariem. un nemaz nenokrīt. un šķaukājos.

no rīta pa televizoru redzēju reklāmu ar resniem dejojošiem ponijiem un vienkārši smējos līdz asarām. tagad man prātā dungojas viņu dziesma.

pēc vakardienas ir iestājusies mazliet nopietnība. kauns par sevi un patērēto. tieši tādos nepiemērotos brīžos viss. bet ir miers tagad. tagad man neko nevajadzēs no tā visa pasaulīgā. tikai nākamnedēļ velsu un jūrā pirkstus mērcēt.