Varētu domāt, ka jaunais gads taču būs tāds ar savādāku dvesmu, ar kaut kādu `misijas` apziņu vai nu jebko, jebko, kas pavērtu to debesmalu un mazliet sajustu to virzienu, kurā man jānokļūst, kurā doties.
Bet tā vietā, es te sēžu, mazs melanholijas ezis, sabozies un segās ietinies.
Šī visa slimošana un atveseļošanās, un šis pārejas posms, kā tādam taurenim ir izrādījies diezgan nesaudzējoš. Jā ieguvu to ko šķiet vajadzēja - restartētas baterijas un kādu ilgu laiku. Viss ir izgulēts, viss ir attīrīts. Tomēr, jo vairāk brīvā laika man iedod, jo vairāk es sajūku prāta. Nu nemāku es laikam būt ar tik daudz iedotu brīvību sadzīvot. Tad es domāju visādas dzīves lietas un līkločus un aizvedu sevi kaut kādos neceļos. Un tad gala rezultāts ir sabozies ezis, kurš iekšēji (un,protams,arī arēji) sēž un raud par visādām pasaulīgām lietām. Par to, ka esmu šajā mazajā lielumā un lielajā mazumā. Es zinu, robežas ir ilūzijas, arī laiks un attālums, bet tas viss, viss mani kaut kā ir uzķēris. vairs nemaz nejūtos kā tepat, tepat... bet kaut kur tālu, tālu prom no visa. Kur nekas mani nevar sasniegt un satvert. Gaistoša.
Tajos brīžos, kuri ir aizņemti, kuros modinātājs zvana no rītiem, es raušos no gultas, savedu sevi kārtībā un uzvāru kafiju. Es nedomāju tik pasaulīgi. Es domāju lokāli. Par sevi. Par dienu. Es atdodu sevi. Sporta zālei, koledžai, mājasdarbiem. Visu sevi nodarbinu un domās tik saldskābi skan - ak, ja būtu brīvdiena, noskatītos savus guilty pleasure seriālus, vārtītos pa gultu, ietu lēnās pastaigās un ēstu kruasānus. Bet dzīvē jau tā nenotiek. Dzīvē, ja man iedod divas nedēļas brīvības es ņemu un nojūku.
Man škiet manī ir mazliet pazudis ceļš. Mazliet lost jūtos starp visu.

Kā tas nākas, ka visas šīs ilūzijas par nākotnes,pieaugušo dzīves, no mazotnes, izaug līdz ar mani un vienkārši izgaist. Nekas nav tā kā ir bijis manās iedomās. Dažreiz iedomas ir tik sāpīgas.

Bet es jau tikai vēlos nokļūt pie savas iedvesmas. Darboties. Atraisīt sevī to radošumu un atdot sevi tam. Nevis taisīt galvā problēmas un sabozties kā ezim.

Pasēdēju te šodien kā tāds sabozies ezis un padzīvojos ar sevi. Kaut kā uzelpoju un mierīgi sev atļāvu pabūt šajā kondīcijā. Kaut kā vieglāk palika. Tā mazliet, mazliet. Uzvāriju zaļo tēju un uztaisīju savu jaunā gada kastīti. Nu tiem skaistajiem mirkļiem ko noglabāt. Lai jau man tiek jaunajā gadā. Tāda organizētība un mirkļu noglabāšana. Savādāk es ar savu goldfish brain šad un tad mēdzu aizmirst to, kas ir dots un piedzīvots. Un man tik ļoti patīk tie vārdi - es esmu bagāts. man pieder viss, kas ar mani ir noticis.
Skaisti.

Atļāvu savai iekšējai sievišķībai pamurrāt un uztaisīju lavandas putu vannu. Saspiedu apelsīnus sulā, ielēju vislielākajā glāzē un noliku uz vannas malas. Aizdedzināju sveci uz palodzes un fonam uzliku savu guilty pleasure - sex and the city (jā, esmu tā, kam tas ir guilty pleasure vienatnes mirkļiem) Kaut kā izmērcējos un atslābu. Tāda viegluma sajūta mazliet.

Tas ezis jau kaut kur vēl ir. Bet mazleit cerīgāk. Sarakstīju draudziņiem vēstules un cenšos izlīgt ar tiem kuriem nemiers un nelīdzenumi. Gribu nokārtot šos visus lauciņus. Satīrīt. Lai iekšējs miers vairāk. Vēl gribētos uzrakstīt vecmāmiņai.Bet man tās emocijas kaut kā nelasās kopā. Esmu tik ļoti noslēgta sevī un neko uz āru neizrādu, ka tagad ir bail. Bet zinu, ka vajag. Zinu. Ir vienkārši jāsaņemas un no sirds jāizrakstas.
Ģimene ir cita pasaule uzreiz. Blakus manai, tai lielajai, draugu, iedomu, realitātes un citām pasaulēm. Viss savienojas vienā.

Es ar tām savām emocijām laikam vienreiz tiešām sajukšu prātā. Tāds viesulis es esmu. Jūra vētras laikā. Ar paisumiem un bēgumiem. Ar saulrietiem un saullēktiem. Mana zvaigžņu zīme pavisam noteikti spēlē te daudz.

Bet ir mierīgi. Pagaidām. Vakaros es palieku pavisam vāja un maziņa. Gribas paslēpties zem segas un nebāzt galvu ārā. Un tad atnāk rīts un es varu iziet. Neslēpties. Realitāte visu aizskalo un aizsedz. Vakaros pārāk liels jūtīgums un visi nervu gali vaļā.